Šobrīd Gūtenmorgena tēma ir izsmēlusies – tā Māris Bērziņš 2007. gadā, kad iznāca viņa pirmais īsprozas krājums Gūtenmorgens, atbildēja uz kritiķa Gunta Bereļa jautājumu par radošajiem plāniem. Un piebilda, ka esot aizrāvies ar dramaturģiju. Nu pagājuši desmit gadi, un Bērziņš nav kļuvis slavens kā lugu autors, tomēr uz skatuves viņu spēlē ar lieliem panākumiem – 2015. gadā izdotais romāns Svina garša ne tikai saņēmis daudzas literāras balvas un iekļauts Eiropas labākās prozas izlasē, bet pēc tā tapusi arī populāra izrāde Nacionālajā teātrī. Arī Gūtenmorgens, izrādās, nav izsmēlis savu absurda potenciālu, bet piesmēlies līdz otra krājuma apmēriem – Gūtenmorgens otrreiz. Šajās dienās to laiž klajā Dienas grāmata.
"Cilvēki apskatās grāmatas nosaukumu: "Gūtenmorgens otrreiz? Ā, tad jau nav vērts pirkt, ja otrreiz..."," Bērziņš smaida, komentēdams grāmatas nosaukumu. Otrreiz tāpēc, ka visi Gūtenmorgena stāstiņi sākas ar frāzi: "Vienreiz Gūtenmorgens... " Vai arī otrais Gūtenmorgens piedzīvos atkārtotu izdevumu kā pirmais?
Kā radās Gūtenmorgens un tā formāts?
Biju uzrakstījis savu pirmo romānu, ar kuru nelepojos, bet ar kaut ko ir jāsāk. Nepiekrītu Mārtiņam Zīvertam, kurš izteicies, ka gribētu dabūt atpakaļ savus pirmos darbus un sadedzināt. Ja viņam nebūtu pirmo darbu, nebūtu arī nākamo. Tad man bija posms, kad jutu, ka iekšā kaut kas ir, bet ārā nenāk, tomēr viena romāna rakstnieks negribu būt.
Gūtenmorgens radās tā: aizgāju no Valsts kultūrkapitāla fonda, un tad man radās iekšēja nepieciešamība radoši izpausties. Izpaudos tā, ka pirku akvareļu papīru, parastās ūdenskrāsas un mājās kaut ko kleķerēju un pludināju. Tā nebija māksla, tikai izpausme pašam. Tad ienāca prātā smieklīgs gadījums no Širmja dzīves... Bet kas mani vispār iedrošināja rakstīt? Pašnovērtējums man ir zems, sākt rakstīt nenāca prātā. Kad strādāju Ekonomikas ministrijā, priekšnieks man lika atbildēt uz vēstulēm un rakstīt normatīvos aktus. Prasīju, kāpēc man vienmēr liek rakstīt vēstules, kamēr citiem uzdod citus darbus. Priekšnieks atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi vienīgais, kas spēj uzrakstīt cilvēkiem atbildes tā, lai viņi saprastu." Kultūrkapitāla fondā sāku rakstīt rakstus presei, un reiz par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanai veltītu rakstu Janīna Kursīte man atzinās, ka neko no tās lietas nesaprotot, bet pēc mana raksta sapratusi. Tas man bija liels kompliments un iedrošināja ķerties pie rakstīšanas. Atcerējos traģikomisku gadījumu no Širmja dzīves, kad viņš taisīja pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ, turklāt darīja to oriģināli – piekrāmēja pilnu spaini ar akmeņiem, spaini iesēja striķī, striķi pārmeta pāri priedes zaram, uzvilka spaini gaisā, piezvanīja meitenei, lai atbrauc, un pats nostājās zem spaiņa. Kad meitene nāks pa vārtiņiem iekšā, laidīs striķi vaļā, lai spainis nāk uz galvas, un tad viņš būs beigts… Uzrakstīju to uz piecām lapām. Tas ir ieplūdināts Ērika Trauma sapnī. Iedevu sievai lasīt, teikdams, ka esmu vienkārši izmēģinājis roku. Sieva izlasīja, teica, ka ir labi, un jautāja: "Bet kas ar to puisi notika tālāk?" Tad es savā manierē sāku rakstīt tālāk, uzrakstīju Ērika Trauma sapni.
Pēc tam bija zināms apmulsums. Kamēr reiz izlasīju Daniilu Harmsu, un man acis iepletās kā apakštasītes: ak tad šitā arī var?! Jutu, ka man tieši tik absurdi gribas rakstīt, esmu jau ar savu absurdu tracinājis gan pasniedzējus, gan draugus. Tad uzrakstīju vienu īsu gabaliņu. Un sapratu, ka galvenajam varonim vajag vārdu. Gudroju visādus vārdus, kamēr uzmetu acis savam e-pastam: [email protected]. Tā radās Gūtenmorgens, un es uzreiz atplauku, ieguvu brīvības sajūtu. Vairs nebija tā, ka iekšā ir, bet ārā nenāk. Varu spēlēties ar vārdu dažādu izpratni.
Kas attiecas uz formātu, dīvaini, bet dažādos preses izdevumos viens un tas pats teksts var izskatīties ļoti dažādi. Pirmie Gūtenmorgeni tika publicēti 2005. gadā Kultūras Dienā ar Annas Heinrihsones ilustrācijām, tas izskatījās ļoti forši. Savukārt Dadža raibumā nepavisam. Humors tomēr attīstās, mēs vairs nesmejamies par latviešu tautas anekdotēm. Humors bija attīstījies, bet Dadzis palicis tāds pats kā padomju laikos.
Kā tu reaģē, ja Gūtenmorgenu nosauc par vidējo latvieti?
Tā saukšana ir no tā, ka tiek apspēlētas sabiedrībā zināmas lietas, uz kurām mēģinu paskatīties no cita leņķa. Kad Gūtenmorgens prāto vai nokļūst absurdās situācijās, man viņš nemaz pēc vidējā latvieša neizskatās. Jo vidējā latvieša vispār nav, tas ir izdevies Ilmāra Šlāpina joks, ar kuru viņš varbūt ir domājis ironizēt par vispārināšanu. No tās cenšos vairīties, kur vien pamanu. Nu nav "visas sievietes tādas", nedz "visi politiķi tādi"!
Tā kā esi ķēries pie tik dažādiem darbiem, varbūt tu varētu iet arī politikā?
Iet jau es varētu, bet... Gada sākumā mēģināju rakstīt scenāriju un sapratu, ka to negribu. Jo tad tu tiec iesaistīts kolektīvā darbā. Man nepatīk noteikt, kā citiem būs darīt, un nepatīk arī, ja man cits nosaka, kā jādara. Lai gan man menedžera darbs padevās, man nepatīk izjust varu pār kādu. Labāk gribu rakstīt viens, un, kad mans darbs ir gatavs, mainiet, kā gribat.
Līdzīgi ir ar partijām. Ja tu ieej partijā, daudzas lietas tev liksies simpātiskas, bet noteikti būs arī tādas, par kurām domāsi, ka tās vajadzētu darīt citādi, taču būs jāpakļaujas partijas disciplīnai. Bet tā tu nonāc sliktās attiecībās ar savu sirdsapziņu, un nonākt konfliktā ar sirdsapziņu ir sliktākais, kas vien cilvēkam var būt.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Tagad gutenmorgens no