Latvijas uzplaukuma lielais potenciāls ir atkarībās nonākušie – tāda doma neviļus ienāk prātā, uzzinot, ka Bruknas muižā katoļu priestera Andreja Mediņa vadītā atkarībā nonākušo cilvēku kristīgā rehabilitācijas centra Kalna svētību kopiena pirmajos gados lepno muižas telpu un iekoptā dārza vietā bijusi cūku kūts. Pats uzaudzis netālajā Bārbelē, Mediņš ar kopienu Bruknā saimnieko jau ceturtdaļgadsimtu, un pēdējos desmit gadus muiža ir visas Latvijas ļaužu mutēs. Šurp brauc gan apbrīnot brāļiem Kokariem ārēji līdzīgā Mediņa vērienu, gan klausīties koncertus. 2. jūlijā te notiks jau sesto gadu rīkotais labdarības lielkoncerts Uzcel savu baznīcu! Pati baznīca jau uzcelta, šoreiz līdzekļi tiks vākti krustejas izbūvei. Pirms koncerta te darbosies mākslinieki – Elita Patmalniece, Ilze Patmalniece, Diāna Dimza-Dimme, Ēvalds Vasilevskis, bet pulksten četros uz skatuves kāps Renārs Kaupers, Aija Andrejeva, Marts Kristiāns Kalniņš, Olga Rajecka, Ainars Virga, Aivars Hermanis, Ralfs Eilands, Elza Rozentāle, Aija Vītoliņa, Putnu balle, koris Laiks un citi. Mediņš Bruknā notiekošo komentē īsi: viņš pats neko neizdomājot, esot tikai Dieva instruments.
Koncertā būsiet tikai namatēvs un skatītājs?
Nē, parasti katru koncertu noslēdzu ar dziesmu Virs galvas mūžīgs piena ceļš... Šoreiz arī sākumā kaut kas jānodzied. Man lielākais prieks ir par to, ka varam tautai parādīt, ko esam izdarījuši, un par vienotību, to spēku, ko dod kopība. Savukārt mūsu kopienas puišiem tā ir vēl viena piedzimšana, spēja tikt cauri savai nevarībai, kad viņi ierauga sava darba augļus.
Augļi ienākas jau ceturtdaļgadsimtu?
Oficiāli esam šeit 25 gadus, bet patiesībā jau divdesmit sešus. Padomju Savienības laikā līdz 60. gadiem te bija skola, kultūras nams un pagastmāja. 1961. gadā skolu likvidēja, pārcēla uz Zālīti, te palika kolhozs. Pēc tam te bija sabrukums, kolhozu likvidēja un šo teritoriju pievienoja Dāviņu kolhozam, tas uzbūvēja fermas un te ierīkoja mītni lopkopjiem. Muiža lēnām bruka, un tajā tika ierīkota dzīvnieku novietne. Pēdējās cūkas es pats personīgi esmu izdzinis ārā no ēdamzāles.
Kā nonācāt līdz domai par atkarīgo pāraudzināšanu?
Kad mācījos Rīgā garīgajā seminārā teoloģiju, laiki mainījās, bija iestājusies brīvība. Kad redzēju uz ielām tik daudz nonarkojušos, nodzērušos jauniešu, kuriem it kā vēl visa dzīve priekšā, bet viņi vārtās tuneļos apčurājušies un novēmušies, vienmēr sev jautāju: dīvaini, es Afganistānā karā cīnījos, lai kaut vai kropls, bet dzīvs atgrieztos mājās, un nu, kad nav nekādu karu, viņi dara visu, lai atņemtu sev dzīvības dāvanu... Sapratu, ka kaut kas tajā visā nav pareizi. Tikai pēc tam dzima doma par vietu, kurā šādus jauniešus varētu audzināt. Kolhozu brukšanas laikā tēvs, kurš bija darbojies kolhozā, man palīdzēja dabūt šo vietu. Privatizācijā ielēcu pēdējā brīdī, tikai šī muiža, tobrīd kūts, un garāžas vēl bija palikušas. Kad tēvs man piedāvāja šo vietu, pirmajā brīdī biju šokēts, teicu, ka neprasīju viņam cūku kūti, bet vietu, kas nav centrā vai ciemā, bet kas tomēr varētu dzīvot. Tēvs atbildēja: "Nekas, cūkas izdzīsi ārā, iztīrīsi sūdus un varēsi dzīvot ar saviem cilvēkiem."
Sākumā likās, ka ēku sakopsim ātri, bet izrādījās, ka visas grīdas ir sapuvušas, parkets sapuvis, pārsegumi starp stāviem sapuvuši, logi sapuvuši... Bet tobrīd jaunības maksimālismā mani tas neuztrauca, šķita pašsaprotami, ka tas ir izdarāms. Ja es uz tālaika situāciju raudzītos ar šodienas pieredzi, noteikti teiktu: nē, nē, tas nav priekš manis.
Kur jūs te iesākumā dzīvojāt?
Abos pils galos lopkopjiem bija dzīvokļi. Tās bija vietas, kurās vismaz varēja apmesties. Daudzus gadus kopiena dzīvoja tikai divos dzīvokļos. Pirmos desmit piecpadsmit gadus mēs dzīvojām ļoti nabadzīgos, skarbos apstākļos – logu nebija, grīdas izpuvušas, jumts izpuvis... Mans paps daudz palīdzēja atjaunošanas darbos, puišiem ierādīja, kas jādara. Visi pagrabi vēl tagad nav atrakti.
Būvniecība nav mana stiprākā puse, toties man ir dārzi. Tagad mēs te redzam skaistu franču renesanses dārzu, bet kādreiz te bija milzīgs mežs, vecais parks piecdesmit gadu laikā bija aizaudzis kļavās un ošos, pa starpu milzīgas liepas. Kad iztīrījām pamežu, aizvēja vairs nebija, un vecās dižliepas sāka gāzties ārā. Paldies Pieminekļu aizsardzības inspekcijai, kura saprata, ka parks nav renovējams. Sadarbībā ar Rundāles pili un Imantu Lancmani, kurš tāpat bija izdarījis Rundālē, novācām vecos kokus un veidojām parku no jauna. Vēl viena smaga lieta bija Padomju Savienības arhitektūra, visi šķūņi, fermas, dažādas piebūves...
Pirmie 12 gadi bija ļoti smagi, bet puiši tos atceras kā visskaistāko periodu. Jo tā nabadzība un grūtības lika gan viņiem saņemties, gan mums. Tagad jau te viss vairāk izskatās pēc trīszvaigžņu hoteļa. Tajos laikos, kad bija caurvējš un vēsākas telpas, nekad ne mājās, ne kapelā nejuti sasvīdušu zeķu smaržu. Šodien, kad katram pie pakaļas ir izbūvētas tualetes un dušas, ir grūti ieiet istabiņā, kad tur vēl smird pēc zeķēm. Vecie puiši, kas pirmie gāja tam cauri, saka, ka pašreizējie dzīves apstākļi alkoholiķus un narkomānus nevar izmainīt, viņiem vajag tos laikus, kad viss bija sapuvis, bet tika uzturēts tīrs un kārtīgs. Tajā laikā bija tikai sausā tualete ārā un pirtiņa. Viņi saka, tas laiks bija skaists, kad nesām spaiņos ūdeni pilī un netīros ūdeņus ārā, – tā bija rehabilitācija.
Jūs pats nākat no lielas kopienas, jums ir trīs brāļi un četras māsas.
Lai gan esam vienas ģimenes bērni, esam ļoti dažādi, katrs atrodam sevi citā virzienā. Mūsu mamma bija poliete, bārene, jau no triju gadu vecuma gāja pie saimniekiem ganos, viņai bija tikai triju klašu izglītība. Mūsu tēvs ir vietējais, kolhozā viņš bija inženieris. Vecākiem, kuri jau ir mūžībā, varam pateikties par to, ka viņi mums ieaudzināja darba tikumu.
No kā jums nāk ticība? No mātes?
Māte bija ļoti reliģioza, bet mūs nespieda, mēs paši lēnām ieaugām ticībā. Man attiecības ar Dievu pa īstam iesākās Afganistānas laikā. Pirms tam man vienkārši patika baznīca, jo mūzikas pasaule man nav sveša, es mācījos spēlēt ērģeles Skaistkalnē pie komponista Celminska, un baznīcā mani aizrāva noskaņa, akustika...
Esat stāstījis, ka skolā jūs ērģeļu spēlēšanas dēļ apcēla.
Jā, bet ne skolēni, tas vājprāts bija no skolotāju, klases audzinātāju puses. Skolai es skaitījos milzīgs kauna traips, jo skolotāji zināja, ka eju uz baznīcu. Tad no skolotāju puses nāca pazemojumi, rīta līnijās man prasīja: "Nu, Mediņ, kā tev baznīcā gāja, vai grēkus izsūdzēji? Kā ir pa bēniņiem kopā ar žurkām staigāt?" Beigās mani izmeta no pionieriem. Skolotāji nevarēja atrast veidu, kā panākt, lai es aizeju prom no baznīcas. Piedāvāja man mācīt mūziku ārpus baznīcas, ja piekritīšu nebraukt uz baznīcu spēlēt, bet neviens jau man nevarēja piedāvāt ērģeles ārpus baznīcas.
Vai jūs bijāt vienīgais skolnieks, kas gāja baznīcā?
Nē, bija arī citi, pat savus klasesbiedrus tur satiku. Skaistkalnes apvidū cilvēki ir ļoti reliģiozi. Bet citi skolēni to nedarīja tik aktīvi kā es.
Tad pabeidzu Bārbeles pamatskolu (kuru tagad esmu nopircis, taisīsim te jauno tēvu skolu) un pēc tam mācījos Mežotnes tehnikumā daiļdārzniecību. Dārzi, puķes, koki – viss dzīvais mani interesēja, jau skolas laikā zināju, ka iešu uz daiļdārzniekiem. Mammai arī patika mana izvēle. Paralēli biju ērģelnieks, bet baznīca man bija vairāk vaļasprieks, labas sajūtas, bet nekas garīgs. Afganistāna man trāpīja karstajos punktos, tas bija laiks, kad izvērtēju dzīvi un vērtības.
Esat dzimis 1969. gadā, tad jau Afganistānā tikāt uz kampaņas beigām.
Tieši tā, kampaņas pēdējo gadu un astoņus mēnešus. Rudenī pēc tehnikuma beigšanas mani iesauca armijā, nosūtīja uz PSRS tālāko dienvidu pilsētu Kušku Turkmēnijā, apmācīja un tad dvēseļu trūkuma dēļ, jo Afganistānā tajā laikā notika sīvas kaujas ar krievu armiju, mūs vienā naktī aiztransportēja uz turieni.
Izvairīties no armijas nemēģinājāt?
Tādas iespējas bija. Tēva draugi un radi mēģināja mani uztaisīt par "balto zvirbuli", bet aiz cieņas pret maniem brāļiem, kas visi ir dienējuši (brālis Mārtiņš, tagad uzņēmējs, nodienēja trīs gadus Kronštatē zemūdenēs), pateicu, ka negribu būt "baltais zvirbulis". Mēs esam arī ļoti patriotiska ģimene.
Tas jau bija padomju patriotisms.
Ne padomju, bet ar ģimeņu tradīcijām – cieņa pret vecākajiem brāļiem; armija ir normāla skola, kas jāiziet. Neiedomājos, ka tajā brīdī es varētu būt otršķirīgs.
Jā, bet tā jau bija sveša armija, nevis sava, Latvijas.
Jā, bet, ja tu tajā laikā dzīvoji, tu arī citādi nedomāji. Tagad esam gudri spriest par šīm lietām. Tikai tad, kad armija man gāja uz beigām, Latvijā sākās tās vēsmas – ziedu likšana pie Brīvības pieminekļa.
Kāds iekšējais lūzums jums Afganistānā notika?
Bija pagājuši desmit gadi kopš Padomju Savienības "kara pakalpojuma" Afganistānas valdībai, līgums beidzās, un Maskavā pieņēma lēmumu, ka Padomju Savienības armija nevis izlidos ārā no Afganistānas, bet izies pati saviem spēkiem. Domāju, ka tā bija lielākā tā laika kļūda, ļoti daudzi zaldāti krita. Es tajā laikā jau biju ievainots, nevarēju iet uz lielajām cīņām un biju pietuvināts štāba virsniekiem. Dzirdot virsnieku pārdomas par to, ka šī iziešana būs pašnāvība, sapratu, cik tas būs nopietni. Daudzi pat uzrakstīja atvadu vēstules.
Visu interviju lasiet 30.jūnija žurnālā SestDiena!
Juris
aha
Katolis