Mācos būt bezkaunīga

Ievas Segliņas (1990) pirms desmit gadiem Dailes teātrī spēlēto mazgadīgo nimfeti Lolitu teātra cienītāji atceras labāk nekā Ieva pati – ne tikai tāpēc, ka tas viņai esot bijis piedzīvojums, nevis aktrises darbs, bet arī tāpēc, ka pēdējās sezonas Dailē Segliņai ir tik intensīvas un piepildītas, ka vecā informācija "dzēšoties ārā". Par piepildījumu paldies arī likteņa dāvanai, režisoram Romānam Kozakam, kurš Ievu Lolitā pamanīja un burtiski aiz rokas aizveda mācīties uz vienu no labākajām iespējamām aktierskolām – Maskavas Akadēmiskā dailes teātra MHAT skolu studiju. Iemācījusies mācīties, Segliņa savu dabas doto skatuves organiku spēj nepārtraukti papildināt ar profesionālas dabas atklājumiem, kļūdama par vienu no perspektīvākajām Dailes aktrisēm, kurai teātris gan kā darbs, gan kā dzīvesveids spējot dot ne tikai laimes sajūtu, bet arī patvērumu, kaut iluzoru, no pasaules ārprāta. Arī tāpēc, ka tieši skaudrākās izrādes topot vieglā gaisotnē. Tagad viena šāda ārprāta izrāde Dailē tiek mēģināta un 31. martā piedzīvos pirmizrādi – Dž. Dž. Džilindžera režisētā Bannija Manro nāve pēc "slepkavu balāžu" autora, populārā austrāliešu mūziķa Nika Keiva romāna. Ieva Segliņa tur būs galvenā varoņa sieva. 

Fragments no intervijas:

Vai ir forši būt aktrisei?

Ir tā, ka citādāk nevarētu būt... Jā, tas ir forši. Man patīk tas dzīvesveids, brīžiem ļoti nogurdinošs, bet ļoti intensīvs un piepildīts. Laikam jau tāpēc arī patīk, ka nepārtraukti ir jaunas sajūtas, tiek atklātas un uzzinātas jaunas lietas. Iespējams, tas arī mani tik ļoti piesaista aktrises profesijai, lai gan neesmu mācējusi to noformulēt, kad man jautā, kas tad ir tas, kāpēc man tik ļoti patīk. Šobrīd, jau atskatoties uz šo sezonu, lai gan vēl daudz kas būs priekšā, varu teikt, ka tā ir bijusi tik dažāda un tik pilna, ka decembrī jau bija sajūta, ka viss, galva vairs nespēj uzņemt informāciju – bet tad notiek kaut kas tāds, kas tev atdod enerģiju atpakaļ.

Kas tas atdevējs bija?

Es filmējos pie brīnišķīga režisora Tomija Bertelsena amerikāņu projektā. Tās sajūtas vēl nav pārgājušas. Jutu, ka manī ir jauna elpa atgriezusies pēc diezgan smagās sezonas pirmās puses, kad likās, ka man vairs nav ko dot, vairs neko jaunu neatnesīšu. Filmēšana acīmredzot arī izrāva mani ārā no teātra vides, tas bija ļoti radoši – nokļūt it kā citā pasaulē. Aktierim ir ļoti svarīgi uz brīdi izrauties no teātra ēkas.

Kas kino ir citādāks nekā teātrī?

O, tā pirmām kārtām ir pavisam cita aktiera tehnika, to es tikai mācos un apgūstu. Pieredze, ko ieguvu, filmējoties šajā projektā, ir milzīga, jo paveicās ar režisoru – viņš ir ļoti jauns, gribošs, ir arī teātra režisors, līdz ar to mums kopīga valoda ļoti raisījās.

Bija sajūta, ka šis režisors zina, ko grib?

O, jā! Viņš perfekti zina, ko grib. Nevienu brīdi nebija sajūtas, ka uziešu uz laukuma – un ko nu tagad? Viss notika nedaudz trakā, radošā gaisotnē, mēs it kā saslēdzāmies, piedāvājām idejas viens otram, viņam patika mani piedāvājumi, man viņa, un no tā radās jaunas lietas, kas nebija uzrakstītas uz papīra. Līdz šim man bija bijusi sajūta, ka kino ir vairāk tehnisks darbs. Lai gan patiesībā tas tāds arī ir, tev filmēšanās procesā ir jātur kontrole – jājūt kamera, jāzina, kur un kā tu skaties. Teātrī to nedrīkst darīt, esot uz skatuves, tev ir jā- aizmirst par visu.

Toties teātrī nevar taisīt atkārtojumus. Vai kino ir sirdij, spēj aktierim dot gandarījumu?

Pēc šī projekta saku – jā. Līdz šim man tā nebija bijis, lai gan man kino ir bijusi dažāda pieredze, gan laba, gan slikta. Biju kinoprieka meklējumos, un šajā projektā to piedzīvoju, par to man ir milzīgs gandarījums.

Slikta pieredze arī var būt vērtīga?

Protams. No tādām tik jāmācās!

Vai aktieris var gūt gandarījumu arī sliktā filmā vai izrādē?

Domāju, ka jā.

Jums tā ir bijis?
Man vienmēr lielais teātra brīnums notiek brīžos, kad saslēdzas pilnīgi viss un saprotu, ka skatītājs visu tver un gūst no tā baudu. Bet ir bijušas izrādes, kuras nav pieņemtas no skatītāju un kritiķu puses, savukārt es esmu guvusi gandarījumu. Piemēram, man ļoti mīļš mēģinājumu process un izrāde bija Vakariņas ar Elvisu, kuras mūžs bija ļoti īss. Man patīk process, kura laikā tev vienā brīdī kļūst pozitīvā nozīmē vienalga, kas būs iznākumā. Bieži tā nenotiek, bet man tā ir bijis, ka ir tik forši, ka negribas, lai mēģinājumu process beigtos.

Vai jaunās Džilindžera izrādes Bannija Manro nāve mēģinājumos jums šāda sajūta ir radusies?

Šajā procesā man ļoti patīk tas, ka redzu – režisoru šis darbs ļoti interesē, viņš par to grib runāt, grib kliegt. Kad to redzu, ir ļoti viegli iet līdzi. Mēģinot šo izrādi, daudz runājam un smejamies, jo materiāls ir diezgan skaudrs, bet skaudrie materiāli parasti top caur jokiem un vieglā gaisotnē. Bannija Manro nāves iestudējumu procesā mācos būt bezkaunīga. Tāds brīžam ir Džilindžers, tāds ir šis materiāls, un tā patiesībā ir brīnišķīga īpašība aktierim, atrodoties uz skatuves, – tev ir jābūt bezkaunīgam.

Vai tad tā ir pirmā loma, kurā jums jābūt bezkaunīgai?

Nav pirmā, bet šīs izrādes mēģinājumu procesā esmu sev noformulējusi šo domu, apzinājusies, ka man ir jāmācās būt bezkaunīgai. Vēl neesmu to iemācījusies. Ir bijušas izrādes, kurās esmu šo sajūtu dabūjusi neapzināti, nedomājot, ka nu man ir jābūt bezkaunīgai. Arī šo izrādi spēlējot, man nevajadzētu par to domāt, bet šis process un materiāls pieprasa manu bezatbildību un bezkaunību. Tās man ir diezgan jaunas sajūtas, jo principā esmu diezgan apzinīga un atbildīga pret darbu – un tas man brīžiem traucē.

Vai jūsu spēlētā Lolita nebija bezkaunīga?

Lolita man vispār ir kaut kas cits – cita pasaule, pirms mācībām, pirms apzināšanās, kas ir aktiera meistarība un aktiera profesija. Tā bija rotaļāšanās, tas bija piedzīvojums, un es nevaru to nosaukt par savu aktiera darbu, jo darīju to neapzināti. Ja es tagad spēlētu Lolitu, darītu to daudz citādāk, daudz vairāk ar prātu.

Vai jūs tagad varētu Lolitu nospēlēt?

Nezinu! Ja man dotu iespēju, būtu ļoti interesanti. Droši vien spētu, ja vien neesmu jau par vecu.

Jūs spēlētu sevi Lolitā, proti, sevi, kāda bijāt piecpadsmit gadu vecumā?  Vai arī tagad jūs spēlētu Lolitu pilnīgi neatkarīgi no toreizējās pieredzes?

Droši vien spēlētu neatkarīgi, jo gandrīz neko no tā procesa neatceros. Vispār ar atmiņu man ir švaki, jo tik daudz jaunas informācijas jāuzņem, ka kaut kādi diski tīrās un atceros tikai spilgtākos un muļķīgākos brīžus. Varbūt, spēlējot Lolitu, man no zemapziņas kaut kas no tā laika nāktu ārā. Bet tā Lolita man tagad netraucētu, jo tas nebija darbs pie lomas tādā nozīmē, kā to saprotu tagad. 

Visu interviju ar aktrisi Ievu Segliņu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!