Riekstiņš: Jāelpo dziļi un mierīgi

Tajā pašā laikā viņš iesaka nemeklēt sensācijas un ņemt vērā, ka formāli briti izstāšanās lietā nav pateikuši pat A.Fragments no intervijas:Kad un kur jūs uzzinājāt britu referenduma rezultātus?Jāņu rītā mājās, skatoties ziņas BBC tviterkontā. Tur šī ziņa parādījās vēl pirms oficiālā paziņojuma.Vai referenduma iznākums jums bija pārsteigums?Nebija, jo prognozes bija diezgan līdzīgas. Acīmredzot bukmeikeri, kuri deva mazus procentus balsojumam par izstāšanos, bija kļūdījušies, toties sabiedriskās domas aptaujas jau pēdējā mēnesī norādīja, ka par un pret domājošo skaits ir apmēram līdzīgs un jautājums ir par to, cik vēlētāju aizies uz referendumu. Jo ir skaidrs, ka tie, kuri par kādu jautājumu deg, ir aktīvāki un piedalās. Savukārt tie, kuriem šķiet, ka iznākums ir zināms, domā: "Viss jau tāpat ir skaidrs, ko es vēl tur iešu?"Pārsteigums man tas nebija, bet biju cerējis, ka balsojums būs pretējs.Tātad šāds iznākums jums bija neliela vilšanās?Jā, vilšanās bija, es pat teiktu, ka diezgan liela, nevis neliela. Tā vilšanās sastāv no vairākiem elementiem. Viens – ar šo, lielā mērā iekšpolitiskās darba kārtības diktētu, referendumu tiek gribot vai negribot radīts satricinājums Eiropas kontinentā kopumā. Tas, manuprāt, ir lieks, īpaši situācijā, kad pasaule jau tāpat ir pietiekami sarežģīta, ir pietiekami daudz drošībpolitisko risku un šis lēmums tikai ienes papildu neskaidrību un nestabilitāti, šobrīd ir grūti prognozēt tālāko virzību. Mēs redzam, ka akciju tirgus krīt dažādās pasaules biržās, visupirms Londonas biržā, ka britu mārciņa ir nokritusi zemākajā līmenī vismaz 30 gadu laikā. Tātad tīri praktiskas konsekvences ir jūtamas jau tagad. Kā vienā savā tviterziņā trāpīgi bija piefiksējis bijušais Zviedrijas premjers Kārls Bilts, dažu stundu laikā ar šo balsojuma rezultātu Lielbritānija no piektās bagātākās valsts pasaulē kļuva par sesto bagātāko valsti – Francija Lielbritāniju ir apgājusi.Tad jau varētu domāt, ka Francijai vai vēl kādām valstīm ir izdevīga Lielbritānijas izstāšanās.Jebkurā Eiropas Savienības valstī var atrast cilvēkus, kas ir priecīgi par šādu balsojuma rezultātu, – gan Francijā, gan Vācijā, gan arī Latvijā. Mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kurās cilvēkiem nav liegts paust savu pozīciju. Šis gan ir ļoti skaidrs pierādījums, ka Eiropas Savienība nav tas pats, kas Padomju Savienība, kā dažreiz dzird primitīvi salīdzinām. Atšķirība ir fundamentāla. PSRS Konstitūcijā gan bija rakstīts, ka katrai padomju republikai ir tiesības izstāties no PSRS, bet bija skaidrs, ka tas ir blefs. Turpretim britu referenduma gadījumā izstāšanās iespēja ir absolūti reāla, noteikta Lisabonas līgumā. Šobrīd viss faktiski ir britu valdības rokās. Lisabonas līguma 50. pants nosaka, kā process virzās tālāk. Britu vēlētāji ir izteikuši savu viedokli, bet formālais process netiek sākts tikām, kamēr britu valdība oficiāli neiesniedz Eiropas Savienībā notifikāciju, ka tā vēlas šo procesu sākt.Kā vērtējat apgalvojumu, ka tā Eiropas Savienība, kuru mēs pazinām, pēc britu balsojuma vairs neeksistē?Tam es daļēji varētu piekrist, bet no tā arī netaisītu īpašu traģēdiju, jo savā evolūcijā ES vienmēr ir mainījusies. Tērauda un akmeņogļu savienība bija pirmais politiski ekonomiskas pārnacionālas sadarbības projekts, tālāk nāca politiskā integrācija, Eiropas Kopiena, Eiropas Savienība un četras brīvības, un jaunas dalībvalstis. ES pārvaldības sistēma vienmēr ir centusies iet līdzi tā brīža pieprasījumam. Cilvēkiem jau pirms vairākiem gadiem ir bijuši iebildumi, ka Briselē visu nosaka Eiropas Komisija, kuru neviens nav ievēlējis, tāpēc varbūt būtu jādod lielākas tiesības Eiropas Parlamentam. Lisabonas līgums Parlamentam dod daudz lielākas tiesības, nekā tas bija agrāk. Tātad, visticamāk, pēc Brexit balsojuma Eiropas Savienība tiešām būs citāda. Bet apgalvojumi, ka Brexit ved uz ES sabrukumu, lai paliek dzeltenās preses izdevumiem.Tātad šobrīd Lielbritānija vēl nav izstājusies no ES?Kad tiks sāktas sarunas ar ES – divus gadus līdz to noslēgumam Lielbritānijai paliek visas tiesības un pienākumi, kas izriet no dalības ES. Kas attiecas uz izstāšanos vispār, diez vai jaunais britu premjers, pat tad, ja viņš iekšēji uzskatītu, ka izstāšanās nav vēlama, varētu vieglu roku pateikt tiem 17 miljoniem, kas balsoja par izstāšanos, ka viņu viedoklis viņam nav svarīgs un viņš darīs citādi. Domāju, ka briti ar izstāšanās procedūru ies uz priekšu.Izstāsies?Jā. Cik cieša būs britu tālākā sadarbība ar ES, rādīs sarunas. Tas britu vēlētājs, kurš balsoja par izstāšanos, vienlaikus domādams, ka ar Eiropu tik un tā jātirgojas, ka ekonomiskā sadarbība ir ļoti svarīga un kultūras un vēstures saites ļoti ciešas, nav ņēmis vērā vienu lietu. Piemēram, Norvēģija sadarbojas ar ES, maksā par to zināmu cenu, bet tai pie lēmumu galda nav balsstiesību. Britiem varētu būt līdzīga situācija.Ko briti, izstājoties no ES, iegūs un ko zaudēs?Man grūti pateikt, ko viņi iegūs, šobrīd es redzu tikai zaudējumus. Pirms referenduma lielākā daļa britu biznesa pārstāvju pauda viedokli, ka viņi ir pret izstāšanos, tātad, visticamāk, britu ekonomikai būs grūti laiki, daži pētnieki pat pieļauj recesiju. Ko briti iegūs? Demokrātisku mācību. Vai tā būs ar pozitīvu zīmi, rādīs laiks. Viņi zinās, ka šādi lēmumi ir ar konsekvencēm. Drūmākā iespējamā mācība, pie kā var novest attiecīgi politiskie lēmumi, bija Otrais pasaules karš. Diez vai bez šīs drausmīgi traģiskās mācības būtu iespējama Eiropas Savienības izveidošana, mēģinot dzīvot citādi.Vai Latvijai Brexit nozīmē tikai negatīvas sekas?Patlaban ir jānogaida, ar ko šis process arī formāli beigsies. Mēs neatkarīgi no iznākuma uzskatām Lielbritāniju par ārkārtīgi svarīgu sadarbības partneri. No savas puses mēs vēlamies šīs attiecības tikai stiprināt.Latvijai Eiropas demokrātisko, uz vienotām vērtībām balstīto valstu fragmentācija nav pozitīva lieta. Zināmā mērā var teikt, ka NATO loma šajā situācijā pieaug, jo šī organizācija apvieno vadošās rietumvalstis, kas balsta savu politiku uz vienotām vērtībām. Ar savu gandrīz piecu gadu pieredzi, sēžot pie NATO galda, varu pateikt, ka apbrīnojama ir šī 28 valstu – ar dažādu vēsturisko pieredzi un dažādiem iekšpolitiskajiem sarežģījumiem – spēja vienoties par kopīgām pozīcijām fundamentālos drošības jautājumos.Visu sarunu ar Māri Riekstiņu lasiet žurnāla SestDiena 1.-7.jūlija numurā!