Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Kursīte Latvijas piramīdās

Folkloriste un politiķe Janīna Kursīte (Nacionālā apvienība Visu Latvijai!–TB/LNNK)  6.februārī atver savu jauno grāmatu Latvieša māja, apsver politinformācijas atjaunošanas lietderību un dēvē Artusu Kaimiņu par "Saeimas datorvīrusu".

Latvijas Valsts universitātē (LVU) 1970.gadā Janīnu Kursīti neuzņēma kā "pretpadomju elementu" — skolas laikā viņa ar dažiem klasesbiedriem, protestējot pret Līvānu industrializāciju un daudzo iebraucēju ieplūšanu, izlīmēja pretpadomju lapiņas un par to tika izslēgta no komjaunatnes. Tālaika brīvdomātāju patvērums Tartu universitāte bija pretimnākošāka. 1974.gadā Kursīte atgriezās Rīgā, divus gadus vēlāk tomēr beidza LVU un 80.gados publicēja grāmatas par dzejas ritma pētījumiem. Sekoja pievēršanās folklorai un mitoloģijai, bet nu Kursīte izdevusi grāmatu, šķiet, filoloģei pavisam tālā sfērā, ko arī pati atzīst, stāstot, ka Latvieša mājas rakstīšanas laikā viņai nācies izurbties cauri latviešu koka arhitektūras pētījumiem. Pašlaik Kursīti gan visvairāk uztrauc Latvijas valsts ēkas pamatu drošība. 

Dzejas ritma pētījumi un māja ir diezgan tālas jomas. Kā jūs, filoloģe, nonācāt līdz tam, ka jāraksta grāmata par latvieša māju?

Kamēr vēl mana vecmamma bija dzīva (vectēvs tika nošauts kara laikā), viņas bēdu stāsts, kas īpašos brīžos bērniem atkārtojās, bija par to, kā viņi 1940.gada sākumā izmaksāja kredītu par māju, un tad ienāca krievi, un viss sūri grūti sastrādātais, kopš 20.gadu beigām pieraujoties un taupot, tika atņemts. Māju gan saglabāja, bet šķūņi un rija aizgāja kolhozam. Tātad mājai, no vienas puses, ir vērtība, bet, no otras puses, nav, jo mainās laiki. 

Otra lieta — braucot ekspedīcijās un vērojot Latvijas lauku ainavu, redzēju, ka tā ir daudz zaudējusi. Ir pazuduši skaidu, dakstiņu, lubiņu vai salmu jumti, un vietā nāca pelēcīgais šīferis. Latvija tika nošīferota! Ar tādu ārpusnieka aci veroties, skats drausmīgs — ir saglabājušās koka ēkas, pat simtpiecdesmitgadīgas, vecas klētis un Vidzemē šur tur pat rijas, bet ar šīfera jumtu…

Trešais iemesls — liekas, mums draud pazust saikne ar koku. Latvietim pieskaršanās kokam, dzīvošana koka ēkās bija pašsaprotama. Bet jau pirms gadiem desmit sākās pārmaiņas, vispirms koka logu nomaiņa pret pakešu logiem. Koks un viss, kas no koka gatavots, iekļaujas Latvijas ainavā, bet mēs nezin kāpēc izkropļojam savu lauku vidi. Gribam, lai pie mums brauc ekskursijās, bet ko mēs varam parādīt, ja laižam postā to, kas ir vērtīgs? Kaut vai rijas — unikālas celtnes, kas ilgus gadsimtus bija ne tikai praktiska, bet arī maģiska vieta. Rijā apstāvēja aizgājējus, ar riju saistīti visādi nostāsti un mūsu mutvārdu daiļrade, rija bija arī mūsu dievnams — pirmie hernhūtiešu saiešanu nami Vidzemē bija rijas. Rijas arhitektūrā izpaužas gan zemes, gan debesu līmenis, ar riju saistīta gan mūsu materiālā, gan garīgā vēsture. Arhitektiem Paulam Kundziņam un Robertam Legzdiņam, kas pēc kara devās trimdā, ir virkne pētījumu par rijām. Kundziņš un Legzdiņš rijas uzskatīja par izcilu koka arhitektūras paraugu. Riju var saukt par Latvijas piramīdu no koka!

Pāri visam tomēr ir piederības jautājums, kādēļ man gribējās savākt kopā to, kas par māju sakrājies. Šodien izbraukšana no Latvijas ir katastrofāli liela, līdz ar to mēs sarūkam skaitliski. Tas ir līdzīgi kā XIX gadsimta otrajā pusē pēc zemnieku brīvlaišanas, tad arī vismaz 200 tūkstoši izbrauca ekonomisku iemeslu dēļ (nodibinoties Latvijas valstij, apmēram puse gan atgriezās). 

Tad jau pašreizējā izbraukšana nav nekas unikāls? 

Ir kāda būtiska atšķirība tajā un šodienas emigrācijā. Toreiz, vai tās būtu Baltkrievijas, Sibīrijas vai Brazīlijas latviešu kolonijas, centās celt un iekārtot māju, un visi pēc tās tradīcijas, kāda bija Latvijā. Mūsdienās, aizbraucot uz Sibīrijas latgaliešu ciemu, var ieraudzīt to māju celšanas un sadzīvošanas veidu, kāds Latgalē bija XIX gadsimta otrajā pusē un te vairs nav saglabājies. Šodien aizbraucēji no Latvijas pārsvarā cenšas aizmirst to māju un tradīciju, no kuras esi aizbraucis. Negribu absolutizēt, bet ir sajūta, ka piederības izjūta ir ļoti mainījusies. 

Ko jūsu pieredze rāda — vai mājās, no kurām reiz ir aiziets, vajag atgriezties?

Ja jūs būtu netaktiskāks, varētu jautāt, vai latgaliešiem nav jāatgriežas Latgalē... Tas ir jautājums kā par pirmo mīlestību — vai, pie tās atgriežoties, otrreiz izjutīsi to pašu? Diez vai. Ir labāk, ka tu to neaizmirsti, tad sliktais, ja tas bijis, noslāņojas un labais iegūst mītizētu gaismu. 

Vai jums ir stāsti arī par tiem, kas savas mājas atguva 90.gadu sākumā? 

Jā, piemēram, viens vīrs pansionātā stāstīja, ka 90.gadu sākumā viņš atguva mājas, pārcēlās no Rīgas uz tām, sāka saimniekot, bet krīzes apstākļos savas mājas vairs nespēja uzturēt. Ģimene pajukusi, bērni iedzīvojušies savās vietās. Es viņam jautāju, vai viņš nožēlo. Viņš atbildēja: nē, tie bija skaisti gadi, bet spēka bija par maz. Diezgan daudzi ir teikuši, ka viņi savas mājas atguva par vēlu, kad jau bija pie 60–70 gadiem. Ja tas būtu noticis, kad viņi bija jaunāki, pie 40 gadiem, tad cita lieta.

Kāpēc esat Saeimā? Lai pretotos Latvijas izmiršanai?

Jā. Šī pēdējā reize bija vislielākā izšķiršanās. Ir tā, ka redzi — svarīgs vezums, kas iet uz priekšu, tūlīt apgāzīsies. Viena iespēja ir nolēkt no tā vezuma un tad teikt, ka tas apgāzās bez tevis. Otra iespēja, ekstrēmā — teikt, ka tur nekas nav līdzams un jālaižas bezdibenī. Trešā — kaut ko tomēr vēl mēģināt tajā jomā darīt. Kad redzi, ka no malas ir tik daudz «padomdevēju», kas nevis iesaka kaut ko konkrētu, bet tikai lamā braucējus, zirgu vai kučieri, tad tiešām gribas nolēkt no tā vezuma. Bet, ja mēs visi nolecam, ko tad? Sauksim kučierus no ārpuses, iejūgsim citas valsts zirgus? Kamēr dzīvoju, man to negribas.

Vai tad nebūtu labāk, ja Latvijas vadīšanu pārņemtu un valsti sakārtotu, piemēram, amerikāņi?

Nē. Tas ir iegājies no padomju laikiem — vienmēr novelt atbildību uz citiem. Agrāk sūdzējās partijas komitejai, tagad sūdzas Saeimai, bet, ja paprasi, ko pats ir darījis, tad nāk atbilde: nē, jums ir visa atbildība! Bet tad jau arī nerodas vezuma kopējā virzība, ja vieni tikai met akmeņus zirgam un braucējiem.

Jūsu pārstāvētā Nacionālā apvienība ir pozitīvi izteikusies par tautas vēlēta prezidenta ideju. Vai tas būtu prāta darbs? 

Tas bija pirms kāda laika. XXI gadsimtā laiks skrien ļoti ātri. Tās konsekvences, kas redzamas pašreiz, pēc pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām un dažādās aptaujās, liecina, ka plašsaziņas līdzekļu un reklāmā ieliktu lielu naudas resursu ietekme ļautu par prezidentu ievēlēt personas, kas ir ne tikai nespējīgas veikt šo pienākumu, bet arī pagriezt Latvijas valsts ceļu ne tikai nevēlamā, bet, es teiktu, traģiskā virzienā. Nacionālajā apvienībā mēs diskutējam par šo jautājumu, un cilvēki par tautas vēlēta prezidenta ideju saka: ne šajā brīdī.    

Par situāciju Latgalē jums ir bažas?

Ļoti lielas bažas. Sākām par to runāt ar Annu Žīguri, un viņa teica, ka gandrīz vajadzētu kā padomju laikā ieviest politinformācijas stundas. Tas var izklausīties dīvaini, bet Latgales lielo pilsētu skolās, kurās ir arī mazākumtautību pārstāvji un kuru vecāki skatās Krievijas televīziju, viņiem ir pilnīgi cita Ukrainas un pasaules notikumu uztvere. Varbūt šajā ģeopolitiskajā situācijā vajadzētu atgriezties pie tā, ka skolnieki tiktu informēti. 

Vai šie Krievijas propagandas iespaidā nonākušie vēlas atgriezties Krievijā?  

Tad viņi to jau būtu izdarījuši. Viņi vēlas, lai Krievija būtu te. Šeit ir labi, vajag tikai krievu valodas dominanci.

Tas attiecas vairāk uz mazākumtautību skolēniem?

Latviešu skolēnu vidū drīzāk vērojams nihilisms. Grāmatas prezentācijā būs arī Valters Dakša no Saldus vidusskolas, viņš man rakstījis, ka pārsvarā viņa vecuma jauniešiem ir pilnīgi vienalga, vai ir Latvijas valsts vai nav. Viņi mācās, lai iegūtu izglītību un brauktu uz ārzemēm. Valters pats ir citāds, viņš savācis lielu bibliotēku un nodevis Kalpaka muzejam glabāšanā. Es ceru uz tādiem kā viņš. Citu acīs viņš varbūt šķiet antiņš, bet bieži tikai antiņi var kaut ko izmainīt.   

Visu sarunu ar Janīnu Kursīti-Pakuli lasiet Sestdienā!  

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Gruzijas izšķirošā diena

Īsi pirms gadumijas – 29. decembrī – Gruzijā gaidāma konfrontācija starp varas partiju Gruzijas sapnis un šīs partijas izvirzīto nākamo Valsts prezidentu Miheilu Kavelašvili un opozīciju un ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata