Jauno sievieti sabiedrībā vairāk gan zina kā mammu arī bērnam ar īpašām vajadzībām. Anete par to raksta blogu, bet pavasarī arī tviterī ierakstīja par savu sarūgtinājumu, ka noteikumi prasa – kaut arī viņas bērnam būs invaliditāte uz visu mūžu, vecākiem ik pēc pieciem gadiem invaliditātes dokumenti jākārto no jauna. Divus mēnešus vēlāk valdība lēma šo absurdo situāciju mainīt. Lielā mērā pateicoties Anetes runāšanai. Taču mammām ir arī cita dzīve. Un Anete ir kāzu vadītāja.
Neiecirst akmenī scenāriju
"Es gribu būt vislabākais kāzu viesis," savu stratēģiju skaidro Anete. Viņa, nodarbojoties ar improvizācijas teātri, sākusi vadīt arī dažādus pasākumus, taču pirms abu bērnu nākšanas pasaulē tas noticis tikai hobija līmenī – paralēli darbam bērnudārzā. Laiks mājās ar bērniem licis pārdomāt, kas ir tas, ko viņa vēlas, un atnākusi arī atbilde – ka blakusdarbam jākļūst par pamatdarbu. Iepriekš izvairījusies no kāzām, jo bijis bail no atbildības – tiem diviem cilvēkiem tā taču ir viena no nozīmīgākajām dzīves dienām! Noticējusi iedrošinātājiem, tagad viņa zina – lai gan kāzu vadīšana prasa lielu emocionālu iesaisti, arī gandarījums pēc tam ir ļoti liels.
Anete stāsta, ka pieejas kāzām ir dažādas. Viņa pati spēlē Karaliskajā improvizācijas teātrī un projektā Divas, un tieši no teātra vides nāk arī virkne kāzu vadītāju, kurus, kā novērojusi Anete, vieno viegls humors, gaisīga atmosfēra un laba ballīte. Tas esot vairāk par to, kā "mēs un jaunais pāris grib", nevis – "kā vajag".
Anetei gan ir grūti komentēt, kā mainās kāzu organizēšanas mode, taču viņai, no pašas burbuļa lūkojoties, šķiet, ka
kāzas, kur ballīti vada kāzu vadītājs, ne vedēji, vecāki vai jaunlaulāto draugu komanda, kļūst arvien pieprasītāka izvēle.
"Cilvēki mūs uzrunā ar domu atslogot vedējus, lai arī jaunlaulāto draugi varētu izbaudīt notikumu," saka Anete. Viņai svarīgāk par scenārijiem un tradīcijām ir, lai cilvēki labi jūtas. Ja pēc plāna tagad būtu jāseko spēlei, bet viesi ir ļoti iesiluši uz deju grīdas, tad kāpēc to pārtraukt? Galu galā cilvēkiem kāzās gribas arī parunāties.
Joprojām par mīlestību
Kas mūsdienās ir kāzas? "Kaut arī mēs visi labi zinām, ka mīlestība ne vienmēr beidzas tā, kā mums gribētos, kāzas aizvien apliecina – mēs ticam, ka varam būt tie laimīgie, kas arī vecumdienās viens uz otru TĀ skatīsies. Tajā dienā ir iespēja sakoncentrēt ap sevi visu pozitīvo. Tā ir diena, pie kuras atgriezties grūtā brīdī, lai saprastu, kāpēc tu vispār sāki un kāpēc tu biji tik drošs, ka ieguldīt naudu mūsu mīlestības svinēšanā bija vislabākā doma pasaulē. Man liekas, tāpēc cilvēki precas.
Daudzi izvēlas arī nerīkot plašas kāzas un tā vietā doties ceļojumā.
Tā, man liekas, ir 2018. gada lielā priekšrocība – darīt tā, kā tev gribas. Bet man patīk kāzas svinēt – ja tā sirsnīgi nosvin, es nedomāju, ka pēc tam ir žēl naudas. Tā diena ir kā pērle tavā dzīvē," uzsver Anete.
Viņu aizkustinot omītes izgludinātos kostīmiņos ar ieruļļotiem matiem, arī tas, ka puķes ir pārdomātas un ietītas, lai izturētu visu dienu. Ka mamma ir tik ļoti uztraukusies, bet līgava nezina, kur likt nedaudz sasvīdušās plaukstas – kleitā taču neslaucīsi! "Man patīk tas satraukums, samulsums un emocijas." Kāzu vadītāja arī pati "uz galviņas" lecot iekšā tajā visā – cenšas iepazīties, piedalīties, iegūt omīšu uzticību un uzklausīt stāstus. Tāpat ir arī svarīgi ļaut tiem, kuri grib, noslīdēt un nepiedalīties, ļaut to darīt.
Tomēr bieži aizkustinošākie brīži esot tie, kur kāds kaut ko ir izdarījis it kā neveikli vai – pēc paša mērauklas – izgāžoties. "Tosts – nepateikts, bet nošņurkstēts – ir visbrīnišķīgāk pateikts! Vai arī vīrs uztraucas, kas būs ar viņa deju soļiem, bet neviens neskatās uz viņa deju soļiem, jo viņš uz viņu tā skatās un viņš viņu tik ļoti mīl, ka ir parakstījies viņas dēļ vispār dejot un mācīties soļus! Visi ir par to aizkustināti, nevis skaita soļus," Anete nebeidz priecāties. "Tāpēc man šķiet, ka cilvēkiem, ja gribas, ir jāprecas. Nevajag baidīties no svētkiem!"
Mičošanas renesanse
Iespējas, kā svinēt kāzas, šodien ir dažādas – kāzas džinsās vien ar lieciniekiem, vakariņas restorānā, ballīte viesu namā, muižā vai varbūt pat pārgājiena laikā. Anete ir pārliecināta, ka vislaimīgākie ir tie pāri, kas dara to, ko tik tiešām grib. Lai to saprastu, Anete rosina vispirms domāt par to, ko noteikti negribas.
Viņai visbiežāk pāri lūdzoties "nelikt to spēli, kur katram jāceļas kājās un jāsaka, kā viņš pazīst līgavu un līgavaini". Cilvēki arī bieži sakot, ka negrib mičošanā sēdēt klēpī mammai vai tētim. Taču kopumā Anete novērojusi, ka
mičošana pamazām atgūst savu patieso jēgu.
"Mičošana ir ļoti sena tradīcija, un man ir prieks, ka tā atdzimst ar jaunu spēku. Padomju laikā radies uzslāņojums ar priekšautu, pīpi un čību pienešanu – dzimumu lomu ierādīšana nav tas, kas ir mičošana. Agrāk tā bija svarīgākā kāzu daļa, pēc tās pa īstam kļuva par vīru un sievu. Dažādas folkloras kopas to atkal ir padarījušas populāru, piedaloties un novadot mičošanu, arī paskaidrojot, kāda šim rituālam ir nozīme." Anetei arī ļoti patīk, ka visā tajā jautrajā burziņā ir tāds brīdis, lai apstātos un padomātu – kāpēc tad mēs te visi esam sapulcējušies.
Bez servīzēm, ar korseti
Vai mūsdienu kāzās parādās un nostiprinās arī jaunas tradīcijas? Aizvien izteiktāka esot vēlme pateikties vecākiem, vecvecākiem. Joprojām ļoti populāras ir fotosesijas mežā, un pēdējā gada laikā modē nākušas dūmu sveces, bet mazinājusies interesi par videi nedraudzīgajiem lidojošajiem papīra lukturiem.
Kāzu kleitas gan joprojām ir visdažādākās, un arī par to Anete priecājas. Viņa gan novērojusi, ka populārākas ir vienkāršākas kleitas ar taisnu svārku daļu un mežģīnīti augšpusē. Arī pati savās kāzās tādu gribējusi, bet beigās attapusies "rozā zefīrā" un joprojām nevar pateikt, kā tas noticis. Visas skices ar A veida svārkiem izkūpējušas pa Avotu ielas kāzu salonu logiem, kad viņa joka pēc izmēģinājusi arī vienu tādu – ar korseti un kupliem tilla svārkiem, par kuru agrāk šķita – nekad!
No dāvanām joprojām vispopulārākā izvēle ir nauda aploksnē. Nerakstīta vienošanās esot tā nosegt izdevumus vismaz par savu galdu. Servīzes nu esot ļoti rets gadījums.
Pret līgavas zagšanu
Anetei gan nav nācies piedzīvot tādus pa galam trakus gadījumus, taču, tā kā kāzas rada ļoti spēcīgas emocijas, skaidrs, ka runa var būt arī par konfliktiem, aizvainojumiem, neatrisinātām attiecībām. "Visi jau turas, bet neaizmirsīsim, ka arī alkohols ļauj bremzes palaist vaļīgāk. Un tad tas brīdis, no kura es cenšos izvairīties, ja iespējams, vai arī aktīvi iesaistīties, ja redzu, ka tas nebūs iespējams, ir līgavas zagšana," stāsta sieviete. Šī tradīcija varētu būt kaut kas jautrs un foršs, bet var beigties arī ar to, ka saplīst kleita, pazūd atslēga no slēptuves durvīm, tūlīt jau daži ir gatavi atrotīt kreklu un iet skaidroties, virspusē tad izpeldot visādi zemūdens akmeņi. Būdama viesa statusā, Anete ir piedalījusies arī kāzās, kur nevainīgā spēle beigusies ar daļas viesu aizbraukšanu.
Katrai profesijai gan ir arī sava garoziņa, un pasākumu vadīšanā tā ir spēja distancēties no savas ikdienas.
Sevišķi kāzu vadīšana prasa lielu emocionālo iesaisti, pēc tam griboties dienu tikai gulēt un lai citi pienes ēdienu. "Man ir bijis tā, ka kāzu dienā gribas palīst zem desmit segām," atzīstas Anete. "Bet nav variantu. Es nevaru paņemt slimības lapu, taču esmu iemācījusies pārslēgties un man vairs nav jātēlo. Tas notikums man ir priecīgs – es spēju no tā iedvesmoties un priecāties!"
Zīmējums: Gatis Buravcovs
Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.
Enģeļa viesis