Marina Kosteņecka: Lūdzu piedošanu par Krievijas noziegumiem

25.augustā Kosteņeckai būs 70 gadu jubileja.Fragments no intervijas:Ko tagad rakstāt?Nezinu, vai paspēšu, bet esmu iecerējusi... 43 mapes ar vēstulēm no tautas. Man to ir pāri trim tūkstošiem, pārsvarā no Atmodas laika. Manu adresi nezināja, rakstīja avīzēm, radio, televīzijai ar norādi "Kosteņeckai". Tolaik vēl biju populārs cilvēks. Šajās vēstulēs ir Latvijas tautas pašportrets Atmodas laikā. Gribu izvilkt kvintesenci no šīm vēstulēm ar komentāriem, tās rāda, kā latvieši mani atbalstīja laikā, kad pret mani vērsās VDK, kā mani atbalstīja Latvijas krievi, kas bija latviešu pusē, kā mani sunīja krievi un kā sunīja latvieši. Tomēr kādi 85 procenti vēstuļu ir pozitīvi. Interneta tolaik nebija, rakstīja ar pildspalvu uz papīra un ar sirdi. Šo vēstuļu apkopojums man būtu kā svītras pavilkšana zem nodzīvotās dzīves, kas man bijusi ļoti piepildīta un bagāta. Nebaidos no pārejas smalkajā pasaulē, morāli tam gatavojos un esmu bezgala pateicīga Dievam par tām grūtībām un pārbaudījumiem, kas man bija uzliktas. Tā ir laime - būt Latvijā krievu rakstniecei, pret kuru tauta nav vienaldzīga.Esat arī Krievijas patriote?Esmu. Mīlu savu senču zemi, tāpēc tās vārdā lūdzu piedošanu par tiem noziegumiem, ko Krievija pastrādājusi pret citām tautām. Gribu, lai kādreiz tiktu novērtēts tas, ka arī Latvijā bija krievi, kas šos noziegumus izprata.Kā jūs vērtējat pašreizējos Staļina reabilitācijas centienus Krievijā?Man tas sāp divkārši, jo esmu pusukrainiete. Krievija man šausmīgi sāp, un ceru uz to nelielo krievu inteliģentu saujiņu, pie kuras pieder Andrejs Makarēvičs, kurš tad, kad Krievija iebruka Ukrainā, uzrakstīja dziesmu Mana zeme ir sajukusi prātā, un es nekādi nevarēju tai palīdzēt, Mana zeme ir devusies karā, un es nespēju to apturēt. Viņš ir īsts patriots, viņam šausmīgi sāp. Man arī sāp. Kad ieraudzīju, ka atbalstu Putina vēlmei ievest armiju citās valstīs atbalstījuši daudzi tādi krievu inteliģences pārstāvji, kurus līdz tam biju ļoti cienījusi, momentā piezvanīju Latvijas Avīzei un publiskoju savu viedokli, ka man šausmīgs kauns par to, kas šobrīd notiek Krievijā, bet zinu, ka ir arī citādi krievu inteliģenti. Tas ir šausmīgi, ka jaunajai paaudzei, kam nav laika un intereses lasīt Solžeņicinu, galvās tiek salikts tas, kas nu tiek salikts. Mana vienīgā cerība ir tā, ka jaunā domājošā paaudze tomēr skatās arī telekanālu Dožģ, klausās Eho Moskvi un meklē informāciju internetā.Kā, jūsuprāt, pēc neatkarības atgūšanas ir attīstījušās latviešu un krievvalodīgo attiecības?Es jau teicu, un mani tad aprēja: kad tika nolaists šlagbaums, ka tie, kas te dzīvojuši līdz 1940.gadam ir labie, un tie, kas iebraukuši pēc tam - sliktie, tad starp labajiem nokļuva Ždanoka, Rubiks, Kabanovs, jo viņiem šeit bijuši senči. Starp sliktajiem palika daudzi tādi krievvalodīgie, kuri pārvalda latviešu valodu un bija Tautas frontes rindās. Tas bija pirmais aizbraucēju vilnis, kas saprata, ka viņi ir nodoti. Es jau brīdināju, ka aizbrauks labākie. Tas bija neliels slānis, tāpat kā tagad tie 14 procenti Krievijā, kas ir pret Putinu - labi izglītoti cilvēki, kas būtu varējuši iedarboties uz lielo pūli.Varbūt viņi tik un tā būtu aizbraukuši uz Rietumiem, kur lielākas karjeras iespējas.Nē, viņi bija ļoti vīlušies, kad viņiem pateica, ka viņi te nav vajadzīgi, un aizbrauca pirmie. Vajadzēja paiet 20 gadiem, līdz sāka braukt prom arī tie, kuri latviešiem nepatika - ievestie strādnieki, kuri tagad brauc uz rietumvalstīm. Paliek tikai paši sliktākie, kuri nespēj nekādu valodu iemācīties. Tā mēs zaudējam labākos arī no jaunākās paaudzes.  Bet tie krievi, kuri dzīvo Latvijā, negrib pievienoties Krievijai, varbūt atskaitot atvaļinātos čekistus un armijniekus, kas ir aizejoša paaudze. Jaunā paaudze ļoti labi redz, kas notiek Krievijā, un saka: paldies, nevajag, mēs paliksim te ar savu krievu kultūru un valodu. Viņa ir iemācījusies arī latviešu valodu - lai gan valodas mācēšana nenozīmē lojalitāti. Vienmēr esmu teikusi, ka iemācīties valodu ar naidu ir ļoti bīstami, tas ir palēnināta sprādziena efekts. Tas ir bīstamāk, nekā valodu nezināt. Kaut kur es šos jauniešus saprotu - ja viņiem visu laiku atgādina, ka viņi ir migranti un civilokupantu pēcnācēji, kādu lojalitāti var gaidīt? Ja Latvija viņus neuzskata par saviem bērniem, arī viņi Latviju nevar uzskatīt par tēviju. Sociālajos tīklos redzu, kā krievi priecājas: latvieši negribēja mūs, nu dabūs nēģerus. Pa šiem gadiem varēja spert pāris vienkāršus soļus pretim Latvijas krieviem, kaut vai tādu cieņas žestu kā brīvdiena pareizticīgo Ziemassvētkos. Pilnīgi nelojāli Latvijai viņi nav; ja brauc prom, tad uz Rietumiem, nevis uz Krieviju, lai gan arī tā robeža ir vaļā. Nedomāju, ka viņi gribētu pievienoties Krievijai, tajā ziņā nu latvieši var gulēt mierīgi.  Visu interviju ar Marinu Kosteņecku lasiet žurnāla Sestdiena 21.augusta numurā!