Cer sagaidīt ārpuszemes dzīvību. Saruna ar astronomu Ilgoni Vilku

Mana bērnība un pamatskolas gadi sakrita ar kosmonautikas bumu, tāpēc tīri labi atceros gan Padomju Savienības lepnumu par pirmo sputņiku 1957. gadā un kosmosā sūtītajiem sunīšiem Belku un Strelku, ko vēl varētu norakstīt uz padomju propagandas rēķina, gan pasaules reakciju uz pirmo cilvēka lidojumu kosmosā 1961. gada 12. aprīlī, kad bez visas propagandas sajūsma par Jurija Gagarina varoņdarbu patiešām bija milzīga, šķita, drīz vien cilvēki lidos uz zvaigznēm, un zinātniskā fantastika to jau darīja pilnā sparā. Sekoja pirmā sieviete kosmosā, pirmā cilvēka iziešana atklātā kosmosā... Padomju Savienība šos savus sasniegumus, protams, papilnam izmantoja ideoloģiskajā sacensībā – un dabūja pretī tā, ka maz nelikās: gadu un piecus mēnešus pēc Gagarina lidojuma ASV prezidents Džons Kenedijs paziņoja, ka amerikāņi izvēlējušies doties uz Mēnesi. Pēc septiņiem gadiem tas patiešām notika, 1969. gada 20. jūlijā, tātad pirms pusgadsimta, astronauts Nīls Ārmstrongs pirmais spēra "mazu soli cilvēkam, bet milzīgu lēcienu cilvēcei". To, ka Padomju Savienības pašapziņai tas bija milzīgs trieciens, varēju saprast, redzot, cik maz vietas amerikāņu misijas sekmju aprakstam tika atvēlēts padomju avīzēs.

Taču drīz jau varēs svinēt pusgadsimtu, kopš cilvēks nav bijis uz Mēness, Apollo programma beidzās 1972. gadā. Vai šī gadadiena pienāks jeb Mēness nopēdošana atsāksies ātrāk, vai mums ir cerības sagaidīt cilvēka lidojumus uz citām Saules sistēmas planētām un arī kādus sveicienus no kosmosa – par to SestDiena izvaicāja Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieku, LU muzeja ekspertu Ilgoni Vilku un, starp citu, uzzināja arī, ka globālās sasilšanas apkarotāji savu kampaņu ir sākuši vienu miljardu gadu par ātru... 

Kāpjot pie jums uz piekto stāvu universitātes centrālajā ēkā, redzamas norādes "astronomiskais tornis". Vai tas vēl darbojas?

Darbojas. Skaidrs, ne vasarā, kad ir gaišās naktis. Tornī ir jauns, moderns teleskops, naktī var vērot debess spīdekļus.

Vai to izmanto arī pētījumiem?

Nē. Pēdējie pētījumi, studentu darbi šeit, uz jumta, notika pagājušā gadsimta 30. gados. Padomju laikā koncentrējās Baldones observatorijā, tad Irbenē uzbūvēja pavadoņu staciju, un šeit vairs pētījumi nenotiek, gaismas par daudz. Baldonē pēdējā laikā arī asteroīdus ķer ar labiem panākumiem, tas dod nelielu publicitāti, atklātos asteroīdus var nosaukt ar Latviju saistītos vārdos. Bet pasaulē atklāj ļoti daudz asteroīdu, Baldones atklātie ir tikai maza daļa no visiem.

Vai kosmiskais pavadonis ap Zemi riņķo mūžīgi?

Laimīgā kārtā ne. Ja pavadoni palaiž augstāk par 1000 kilometriem, tas var riņķot miljonu gadu. Zemes atmosfēras formālā robeža ir simt kilometru, bet tā tur nebeidzas, kaut kādi gāzu atomi ir arī augstāk, un pavadonis tādā augstumā bremzējas. 200 kilometru orbītā, kur vajag labas izšķirtspējas attēlus, piemēram, spiegošanai, pavadoņi pastāv tikai dažus mēnešus, tad noiet no orbītas, sadeg. Arī 400–500 kilometru augstumā, kur lido kosmiskās stacijas, tās zaudē augstumu, tāpēc ir nepieciešams kravas kuģis, kas atved degvielu un paceļ staciju augstāk, citādi tā pēc gada vai diviem būs zemē.

Cik jums bija gadu, kad amerikāņi izsēdās uz Mēness?

Maz, nepilni deviņi. Tā kā Padomju Savienībā to veikli noklusēja, es tam nesekoju. Tajā laikā darīju ko citu – skatījos Padomju Savienības kosmisko kuģu startus, tos vienubrīd rādīja televīzijā tiešajā ēterā. Pēc avārijām tiešraides pārtrauca. Pašā sākumā, Gagarina laikos, arī nebija tiešraižu, tad par lidojumiem paziņoja tikai tad, ja tie bija labi izdevušies. 

Vai cilvēka lidojumi uz Mēnesi ietekmēja jūsu profesijas izvēli?

Nē. Pēdējais lidojums bija 1972. gadā. Man lielāku interesi par astronomiju izraisīja viena komēta divus gadus vēlāk. Kad notika ASV un PSRS kopīgais lidojums ar pārpalikumiem no Apollo programmas, kur orbītā savienojās divi kuģi, tam jau sekoju ļoti rūpīgi.

Kas īsti bija amerikāņu lidojums uz Mēnesi – ideoloģiskās sacensības elements vai reāls ieguldījums kosmosa pētniecībā?

Sacensības elements tur, nenoliedzami, bija, Džons Kenedijs 1962. gadā pateica, ka ASV mērķis ir tuvākajā desmitgadē sasniegt Mēnesi. Cik zinu, PSRS tajā laikā vēl par to nedomāja, tā sekmīgi attīstīja starpplanētu zondes un cilvēka lidojumus tepat ap Zemi. Bet PSRS iesaistījās arī šajā sacensībā. Vēlāk uzzinājām, ka ir bijusi raķete N1 ar kādiem 30 dzinējiem, kurus tajos laikos bez datorvadības nevarēja sasinhronizēt, tās raķetes izmēģinājumi bija nesekmīgi. Bija palaisti arī modificēti Sojuz kosmosa kuģi, kuri būtu piemēroti lidojumam uz Mēnesi un ar kuriem Mēnesi aplidoja bruņurupuči un vēl daži radījumi. Mums tad to neteica, bet tie bija kuģi, kurus varētu izmantot cilvēka lidojumam.

Vai tā bija tīra aukstā kara politiskā sacensība vai tehnoloģiju sacensība, grūti pateikt, tas gāja cieši līdzās, un mērķi nebija ierobežoti – tas pats Verners fon Brauns, kuru amerikāņi dabūja kā trofeju Otrā pasaules kara beigās un kurš palīdzēja palaist pirmo amerikāņu mākslīgo pavadoni un piedalījās arī citās programmās, jau ap Mēness lidojumu laiku bija iedomājies tuvākajos gados uz Marsu sūtīt piecas raķetes. Attīstības līkne bija ļoti strauja. 

Protams, sacensība dārgi maksāja. Krieviem nepaveicās ar tehnoloģijām, dzinēju likšana klāt nelīdzēja. Bija vajadzīga tāda tipa jaudīga raķete ar milzīgiem dzinējiem kā amerikāņu Saturn 5 – starp citu, tikai pagājušogad Īlons Masks ar savu Falcon Heavy sasniedza apmēram to pašu jaudu. Pa vidu tik jaudīga raķete īsti nebija vajadzīga.

Kāpēc Padomju Savienībai pēc tik daudzsološa starta neizdevās uzvarēt kosmiskajā sacensībā?

Liela loma bija arī konstruktora Sergeja Koroļova personībai un viņa spējai realizēt projektus ļoti ātros tempos, bieži vien sasteigti. Koroļovs nomira 1966. gadā, paguvis vēl izstrādāt kosmosa kuģi Sojuz, kurš modificēts lido arī tagad. Pēc Koroļova tik labu konstruktoru vairs nebija. Otra lieta – lidojumiem uz Mēnesi vajadzēja ļoti daudz naudas. Tad Padomju Savienība pārorientējās uz kosmiskajām stacijām, sākumā militārām vajadzībām, bet tad programma transformējās publiskā pasākumā, stacijās Salūts. Tomēr amerikāņi, veikuši lēcienu ar cilvēka izkāpšanu uz Mēness, tā arī aizgāja uz priekšu, bija Space Shuttle programma, daudzkārt izmantojamie kosmosa kuģi, diemžēl dārgāki nekā vienreizējas lietošanas raķetes un tik sarežģīti, ka bija divas avārijas un no šo kuģu izmantošanas atteicās.