Cīnījāmies tikai par savu zemi. Saruna ar vēsturnieku Aivaru Strangu

Ikviens latvietis zina, ka Krievija 1920. gada miera līgumā uz mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas zemi un tautu. Mūžība toreiz izrādījās tieši 20 gadu ilga. 11. augustā aprit simt gadu kopš līguma parakstīšanas, un šajās dienās grāmatnīcās parādīsies habilitētā vēstures doktora Aivara Strangas grāmatas Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums 1920. gada 11. augustā. Latvijas un Padomju Krievijas (PSRS) attiecības 1919.–1925. gadā otrais papildinātais izdevums (320 lappušu). Pirmais, plānākais izdevums iznāca pirms 20 gadiem. Var tikai piekrist Dr. hist. Alda Miņina vērtējumam: profesora Strangas darbs ir viegli lasāms, gandrīz kā detektīvs, elegantiem salīdzinājumiem, trāpīgiem aprakstiem un paradoksiem bagāts. Tas arī ļauj labāk izprast Latvijas austrumu kaimiņa mūsdienu politikas būtību un avotus, lai gan profesors uzsver: katrs vēsturisks notikums ir unikāls, tiešas paralēles ar pagājušā gadsimta 20. gadu sākuma situāciju vilkt nevar.

Kas jūs kā vēsturnieku īpaši saista 1920. gada miera sarunu un līguma tēmā?

Neteikšu, ka sirds tā plēšas par pašu diplomātiju rakstīt, bet miera sarunu perioda laikā bija virkne cilvēcisku aspektu, kas mani ļoti interesēja. Piemēram, tas, ka Zigfrīds Meierovics aicināja delegācijā opozīciju – sociāldemokrātus Frici Menderu, Ansi Buševicu. Viņš novērtēja, ka viņi ir spējīgāki runāt ar boļševikiem. Menderam bija 12 gadu trimdas pieredze, dažus boļševikus, bijušos meņševikus, viņš pazina, tai skaitā Krievijas delegācijas vadītāju Ādolfu Jofi. Kas man ļoti patīk – Meierovicam nebija aizspriedumu pret gudriem cilvēkiem sev blakus. Viņš no tādiem nebaidījās. Pats viņš, uzdrošināšos teikt, nebija izcils sarunu vedējs. Meierovics bija izcils ārpolitiķis, noteica stratēģiju un taktiku, bet iedomājieties, ko nozīmēja 1920. gadā braukt uz Maskavu: karstums, pārtikas nav, sūta konservus, sarunas notika pa sešām līdz astoņām stundām dienā; viens Latvijas delegācijas loceklis saslima ar tīfu… Meierovics tomēr nedaudz bija augstākas sabiedrības cilvēks. Viņš saprata, ka labs sarunu vedējs būtu Menders, un aicināja viņu delegācijā, bet saasinājās iekšējās attiecības Latvijā, huligāni nogalināja sociāldemokrātu deputāta kandidātu, un Menders atteicās no piedāvājuma. Bet vasarā, kad Krievijas delegācija ieradās Rīgā (jo mēs nevarējām izturēt Maskavas sarunas), Meierovics atkal viņu un Buševicu paaicināja.

Tātad mani vairāk interesē cilvēku biogrāfijas. Vēl mani šajā izdevumā ļoti saista (bet to es laikam vairs nepaspēšu uzrakstīt, to kāds cits uzrakstīs) tā saucamo balto krievu liktenis. Proti, miera līguma 4. pants paredzēja, ka mēs nevaram ļaut Latvijā darboties kādai organizācijai, institūcijai vai kādiem cilvēkiem, kuri pretendē uz varu Padomju Krievijā. Padomju Krievija vienmēr pieprasīja viņus izraidīt no Latvijas – lai brauc kaut kur tālāk, teiksim, uz Parīzi. Latvija izraidīja simt tā saukto balto krievu, bet divus, kurus prasīja izraidīt, mēs vienkārši nevarējām izraidīt, jo viņi bija Latvijas brīvības cīņu varoņi: tie bija firsts Līvens, kurš piedalījās Rīgas atbrīvošanā, tika smagi ievainots, un viņa vietnieks Klimentijs Didrovs (vēlāk Līvens Didrovam teica nekādā gadījumā nepiedalīties kaujās pret latviešiem, proti, Cēsu kaujās vācu landesvēra pusē). Nu kā var izraidīt cilvēkus, kuriem mēs jau tā nebijām piešķīruši Lāčplēša ordeni, lai gan viņi to bija pelnījuši, padzenot boļševikus no Rīgas? 1932. gadā Krievija pateica: vai nu viņus izraidiet, vai jauna tirdzniecības līguma nebūs. Mēs viņus neizraidījām un līgumu galu galā parakstījām gadu vēlāk.

Grāmatā balto krievu liktenim ir veltīta nodaļa. Mums ir ļoti talantīgs jauns zinātnieks Andrejs Gusačenko, esmu pārliecināts, ka pāris gadu laikā viņš pabeigs promocijas darbu par šiem tā sauktajiem baltajiem krieviem, kuri lielā mērā mums landesvēra ietvaros palīdzēja cīņā pret Stučku. 

Cik svarīgs Latvijai ir bijis šis miera līgums? 

Ārkārtīgi svarīgs. Kad mēs runājam par kādiem līgumiem, parasti uzdodam sev jautājumu: vai varēja būt labāk? Godīgi sakot, diez vai daudz kas varēja būt labāk, bet vienu lietu vajadzēja darīt citādi (to nesaku es, to ir teicis Menders un daudzi citi): tiklīdz 1920. gada 30. janvārī parakstīja pamieru, tūlīt vajadzēja sēsties pie miera sarunu galda. Jo ātrāk parakstītu, jo – lai cik ciniski tas skanētu – Krievija vairāk samaksātu. Igaunijai samaksāja 15 miljonu zelta rubļu. No Igaunijas nekas daudz nebija izvests. Latvija nolēma pakonsultēties ar Poliju (tas nebija nekas slikts, Polija bija mūsu sabiedrotā, palīdzēja atbrīvot Latgali), bet diemžēl tobrīd Polija ar Krieviju nevarēja būt mierā, un tad mēs ļoti ilgi, kādus divus mēnešus, gatavojām Krievijai rēķinu, ko tā mums ir nodarījusi un nopostījusi, un sarēķinājām trīs miljardus zelta rubļu. Tas viss ir ļoti interesanti, bet iegūt to nevarēja. Līdz ar to sarunas sākās tikai 1920. gada 16. aprīlī. 

Tika zaudēts laiks? 

Jā. Neviens nevarēja prognozēt, ka tūlīt sāksies krievu–poļu karš. Tad uz mums skatījās kā uz Polijas sabiedrotajiem, lai gan formāli mēs tādi nebijām. Ja mēs būtu sākuši miera sarunas agrāk, būtu panākuši vienu lietu, varbūt pat divas: pirmkārt, ātrāk sāktu atgriezties bēgļi, otrkārt, mēs saņemtu no krieviem lielāku "kompensāciju". Bet visumā mēs vedām sarunas ļoti profesionāli. Viss, ko mēs gribējām, bija panākt taisnīgu mieru. Mēs necīnījāmies par Krievijas teritorijām. Neslēpsim, ka mūsu armijas štāba priekšniekam Pēterim Radziņam, varbūt vienam no visizglītotākajiem latviešiem, ļoti gudram stratēģim, bija doma, ka robežu vajag pabīdīt tālāk, iekļaujot Ostrovu, kas nekad nav bijusi Livonijā, tā ir krievu pilsēta. Būsim godīgi, jo tālāk robežu pabīdītu, jo vairāk krievu būtu – latviešu jau tur nav. Tiesa, latgalieši, abi Trasuni, ļoti kliedza, ka aiz robežas palikuši 60 tūkstoši latgaliešu, bet tas taču nav iedomājams. 

Mēs cīnījāmies tikai par savu etnogrāfisko teritoriju plus – ekonomisku apsvērumu dēļ – par mazītiņu teritoriju Pitalovu, nākamo Abreni, jo tur sagāja dzelzceļa stigas. Tiklīdz pamiera sarunas beidzās, premjerministrs Kārlis Ulmanis sasauca Rīgā apspriedi. Radziņš tajā referēja par to, ka vajadzētu iet tālāk, pabīdīt robežu, tā būšot stratēģiska robeža. Ulmanis un Meierovics pateica: nē, mēs cīnāmies tikai par savu zemi. Godīgi sakot, cik tālu robežu bīdīsi? Tur nav ne kalnu, ne aizu, ne citu dabisku šķēršļu, tikai Veļikajas upe. 

Vai ir iespējams vilkt kādas paralēles starp šīm miera sarunām un 90. gadu sākuma sarunām ar Krieviju par armijas izvešanu?

Es tādas paralēles nevilktu. Katrs vēsturisks notikums ir unikāls pats par sevi. To veido kādi apsvērumi, kas ir neatkārtojami. Krievija gribēja sadalīt Baltijas valstis. Mums sākumā nepiedāvāja līgumu, tikai Igaunijai, jo tās teritorijā uzturējās Judeņiča karaspēks. Igaunija atteicās (atzīmēsim, ka tobrīd Baltijas valstis centās turēties kopā). Tad Krievija piedāvāja sarunas par līgumu mums, somiem un visbeidzot lietuviešiem.