Cits latviešu stāsts

Latviešu stāstu ciklā Kļaviņa iedzīvinājusi divu bērnu mātes Ingunas stāstu, ko daudzi atminas ar askētisko skatuves iekārtojumu: krēsls pašai Ingunai, virtuves galdiņš un krūzīte ar Gustava Klimta Skūpstu, kas ir viņas monologa atskaites punkts.

Sarunā aktrise un režisore uzsver, ka stāsti vienmēr sākas ar vērojumu, tomēr viņu neinteresē tieši pārlikta dzīve, un tāpēc arī nevarētu apgalvot, ka Zorjana Horobraja būtu precīzi izgriezti divi gadi laukos dzīvojošas ģimenes – krievu meitenes Zorjanas un latvieša Edgara – ikdienā. Tomēr filmas varoņus mēs ieraugām tieši tā – dzīvojot visai pieticīgā  lauku mājā Drustos, kur pirmdzimtais Inguss, kurš nācis pasaulē, vecākiem mācoties 11. klasē, puspliks drasē ap klavierēm. Tās trinkšķina tēvs, bet mamma kopj dārzu, reizēm uzņemot kādu foto ar ziediem. Esam klāt, kad pievienojas jaundzimušais Jēkabs un Zorjanai jāsāk strādāt apģērbu veikalā Rīgā, bet Edgaram – ātrās ēdināšanas servisā.

Jaunās meitenes māte Nadežda nevairās runāt ar skatītāju aci pret aci, un kundzes secinājumi ir humora, paštaisnības un rūgtenu pārdomu uzlādēti. Vārdu viņai netrūkst. Kļaviņas aktierspēles un JRT izrāžu cienītāji saskatīs līdzības ar Melno pienu (2010) un Hermaņa sacīto par laukiem un govīm.

Sarunā ar SestDienu, pārskatot savu samērā nesen sākto kino režijas ceļu, lomu filmā Rīga (Dublis 1), 2018, par kuru pērn saņemta Lielā Kristapa statuete kā labākajai aktrisei, un citām rakstītajām un no dzīves norakstītajām lomām, Kļaviņa secina, ka puspatiesību laikā cilvēkam ir jābūt patiesam sevī. Jo prasības pēc patiesuma nav atceltas.

Kā tu nonāci līdz Horobraju ģimenei?

Filmu skolā pie Pētera Krilova bija uzdevums veikt dokumentālu novērojumu, ko es sapratu citādi, proti, ka būs pašai arī jāfilmē. Izrādījās, ka tā gluži nav, – mani kursabiedri piesaistīja profesionālus operatorus, bet es izlēmu filmēt pati. No pazīstamas vecmātes izdzirdēju Zorjanas vārdu, tad arī nodomāju ar kameru vērot jaunu sievieti gaidībās. 

Vārds Zorjana Horobraja jeb Ausma Drosmīgā bija kā pavediens?

Jā, šķita, ka meitene ar tādu vārda un uzvārda kombināciju būtu ar gana interesantu stāstu. Tā arī bija. Esmu pārliecinājusies, ka kino ļoti daudz ko nosaka pirmie impulsi, kuri nav racionāli izskaidrojami. Filma sākas no detaļām, tomēr noslēpumam ir jābūt, ja vēlies kaut ko papētīt. Esmu skeptiska pret lielākiem uzstādījumiem, piemēram, "filma par sociālekonomisko stāvokli" vai "parādīt, cik grūti ir dzīvot laukos". Tajā pašā laikā mani pārsteidz interese par filmu reģionos, kultūras namos – to plāno vest pie skatītājiem arī citviet. Beigās tā nebūs Kultūras akadēmijas filma, kas atradīsies uz plaukta.

Filmā ietverts sociālekonomiskais un demogrāfiskais šķērsgriezums – dzīve laukos, pārcelšanās no Drustiem uz Rīgu iztikas nodrošināšanai –, tomēr cerība par labāku dzīvi nav rūgtena. Zorjanas māte par jaunajiem vecākiem saka, ka "viņi steidzas dzīvot".

Nadežda ir spēcīga, izglītota sieviete ar augstāko izglītību, kura spēj stundām citēt Puškinu. Savu meitu viņa ir uzaudzinājusi harmonisku un stipru. Tieši tāpēc nereti viņas viedoklis šķiet pārāk radikāls, tomēr viņa zina, ko runā. Par uzvārda izcelsmi viņa stāstīja mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad ierados, sakot, ka vēlos filmēt viņas meitu, kura tobrīd gaidīja otro bērniņu.

Lauku pamešana idejiski asociējas arī ar Alvja Hermaņa Melno pienu (2010), kur tu atveido vienu no košajām govīm. Veidojot izrādi, Hermanis sacīja, ka tad, "kad pēdējā latviešu vecmāmiņa būs atdevusi savu pēdējo govi, īstā Latvija būs aizgājusi".

Es to visai labi apzinājos – tur ir vismaz piecas tēmas, par kurām domāt: mātes un meitas, paaudžu, latviešu un krievu attiecības, lauku ekonomiskais stāvoklis, globalizācija… Manuprāt, tas ir zīmīgi, ka šie jaunieši sāk strādāt Hesburger un ķēdes apģērbu veikalā – tas ir tas, kur nonāk ne tikai lauku jaunieši. To var saukt arī par XXI gadsimta verdzību.

Runājot par Melno pienu un latviešu stāstiem, domāju, ka 

Alvis ir veidojis manu izpratni, kā rodas māksla un īpaši patiesums. Tas viss galvenokārt sākas no ļoti skrupulozas izpētes – ja vēlies ko īstenot tikai ar savām ambīcijām vai ideju, tad tas materiāls neapaug.

Noteikti vēl būs daudzi, kuri norādīs uz līdzību ar latviešu stāstiem.

Jā, pirmizrādē arī dzirdēju. Man tā ir absolūtā definīcija: rūpīga izpēte, lai iznāktu no sterilās vides, teātra un pašas galvas, dodoties pie cilvēkiem. Neapzināti šo metodi esmu pārnesusi arī tālāk. 

Filmā savu komentāru sniedz arī Arvo Perta un Pētera Vaska mūzika – kāpēc tieši šāda izvēle?

Sākumā atspēros no vijoles, kuru Zorjana prot spēlēt. Tur ir zināms simbolisms – viņa vēlas, lai šī vijole skanētu. Tas vairs nav tikai mūzikas instruments, bet harmonija viņas pašas dzīvē.

Simboliski – turpat arī redzam, kā Zorjana un Edgars pirksto pa melnbaltajiem klavieru taustiņiem. Viņi nav tie prasmīgākie dzīves apstākļu spēlētāji.

Sākotnēji domāju par Vivaldi un viņa gadalaikiem, bet tad nonācu līdz tam, ka tur ir pārāk daudz orķestra. Nepieciešams kas intīmāks, un ar šādu jautājumu vērsos pie Artura Maskata. Jā, filmā ir maz mūzikas – man īsti nepatīk, ka dokumentālais attēls tiek izmērcēts mūzikā.

Filmā tiek izturēts vērojums, galveno varoņu dzīvē tieši neiejaucoties. Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai viņi kameras klātbūtni pieņemtu?

Man bija interesanti noskatīties Andreja Volmāra ziņu sižetu, kur viņi atbild uz to pašu jautājumu, – abi teica, ka ar laiku pieraduši. Filmā tas ir skaidri redzams, ka sākumā viņi vairāk skatās uz mani. Bija jāuzdod jautājumi, jo vajadzēja skatītājus iepazīstināt ar situāciju, bet tajā pašā laikā man bija jāietur viņu dzīves vērotāja pozīcija.

Ar filmas varoņiem, īpaši Zorjanu, man paveicās – viņa varētu būt aktrise, jo viņai ir mikrojutīga seja, laba kameras izjūta, bet organiski dzīvot savu dzīvi kameras priekšā nav viegli. Ir jābūt aktrises gēnam. Mātei savukārt ir labas valodas dāvanas un izruna.

Sarunāties ar kameru?

Jā, tad tā strukturēšana pati vedās – izdomāju, ka Nadežda būs teicējs. Savukārt, runājot par bērniņiem, Ingusam bija viens gads, kad mēs sākām filmēt, un viņš, tāpat kā vēlāk Jēkabs, pieņēma kameru un vairs neskatījās uz to.

Iemantoji uzticību. Daudzi dokumentālisti gan ir teikuši – ja esi iejaucies kāda dzīvē ar kameru un esi viņu padarījis par savu varoni, tik viegli no šī cilvēka dzīves nevari aiziet, bet pēc filmas pabeigšanas jāšķir ceļi.

Manuprāt, ir svarīgi nodalīt, kad tu sāc izmantot cilvēkus un kad ne: ir būtiski, ka cilvēki, kuri tiek filmēti, apzinās procesu. Viņi saprot, ka tā ir filma un to rādīs. Zorjana un viņas māte lieliski to apzinās – viņām ir iekšējais cenzors, saprotot, cik tālu laist. Tāpēc arī man bija vieglāk. Protams, mūsu attiecības vairs nebūs tik ciešas, bet vakar (pēc pirmizrādes 4. februārī – aut.), atvadoties no Zorjanas, teicu, ka palīdzēšu un būšu blakus, ja vajadzēs. Tajā pašā laikā viņu ģimene ir pašpietiekama – varētu sacīt, ka viņi nelūgs citus, bet izdarīs, kā spēj.