Esmu pret netaisnību

Vaicāju, cik ilgi varētu turpināties karš, zinot, cik neiespējami uz to atbildēt, – kādā savā pēdējā laika reportāžā no Ukrainas raksta Atis Klimovičs, viens no Latvijas acīm un ausīm ne tikai šajā karā, bet arī daudzās citās konfliktu zonās kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma, kad vēl eksistēja PSRS. Arī mūsu sarunā, kas veltīta viņa grāmatas Kara reportieris ceļā iznākšanai (izdevējs Dienas grāmata), es nespēju neuzdot Atim, bijušajam kolēģim Dienā, šo neatbildamo jautājumu: cik ilgi varētu turpināties karš, kurā lielākā daļa Latvijas karo ar ukraiņu rokām, bet mūsu brīvprātīgie un žurnālisti riskē paši. Bez riska kara reportiera darbs nav iespējams, apliecina Klimovičs.

Grāmatā Kara reportieris ceļā apkopota Klimoviča pieredze vairāk nekā 30 gadu garumā, sākusies Dienas ārzemju ziņu nodaļas reportiera kapacitātē vēl pirms PSRS sabrukuma. "Tās bija divas pilnīgi atšķirīgas pasaules – te mierā dzīvojošā Latvija un iepretim zemes ar revolūcijām, kariem pēckara nemierīgo situāciju," viņš raksta grāmatas ievadā. "Brīžam, atrazdamies kārtējā nemieru zonā, domāju, vai lielākajai daļai nebūs lemts kļūt par bēgļiem. Tā bija milzīga netaisnība, un nebija viegli tajā noskatīties." Savā reportiera misijā Atis ir piedzīvojis daudz ko, ieskaitot baltkrievu robežsarga vērtējumu, ka vispār tādus kā viņš vajadzētu nošaut. Galvenie bloki grāmatā ir Klimoviča reportiera braucieni uz Dienvidkaukāzu (Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna), Ziemeļkaukāzu (pamatā Čečenija), nozīmīgas nodaļas ir par braucieniem uz Afganistānu un Irāku. Gandrīz vai lielākā daļa grāmatas veltīta Ata braucieniem uz Ukrainu. "Kopš 1997. gada es uz Ukrainu biju braucis faktiski katru gadu – uz visām vēlēšanām, uz oranžo revolūciju," stāsta Klimovičs. "Redzēju, cik labi bija, kad ievēlēja Viktoru Juščenko un Jūliju Timošenko, redzēju, kā pēc tam nāca vilšanās un vēlētājs nolēma, ka nekas īpaši slikts nevar notikt, ja ievēlēs Viktoru Janukoviču. Izrādījās, ka var gan notikt slikti. Karš Ukrainā nesākās šogad, tas turpinās jau astoņarpus gadus." Šogad Atis Ukrainā ir bijis jau astoņas reizes.

Cik zinu, tu uz Ukrainu ne tikai brauc kā reportieris, bet arī ved palīdzību.

Jā, turpinām vest, gan karavīru atraitnēm, gan bērniem, gan karavīriem. Divas reizes esam noorganizējuši Ukrainas bērnu atbraukšanu uz Latviju, viņi te tika brīnišķīgi uzņemti, vienu reizi ģimenē, otro reizi uzņemšanā piedalījās piecas pašvaldības. Šogad kopā ar Latvijā labi pazīstamu vīru, zemnieku un karavīru Gundaru Kalvi, februārī vēl pirms Krievijas lielā uzbrukuma vedām džipu. Bijām pie Ukrainas izlūkiem Donbasā 14.–16. februārī, 18. februārī no Kijivas atlidojām uz Rīgu.