Grūti iedomāties Putina sistēmu bez Putina

Putins negrib aiziet no varas – tāds ir pirmais un nebūt ne pārsteidzošais secinājums pēc Krievijas prezidenta pirmajiem 2020. gada pārsteigumiem. Krievijas iedzīvotāji vēl nebija īsti attapušies no abu Jaungadu svinībām, kad Putins jau bija atlaidis ģenerālprokuroru, pieņēmis Dmitrija Medvedeva valdības atkāpšanos un viņa vietā iecēlis nevienam nezināmo Mihailu Mišustinu, kā arī uzrunā par stāvokli valstī ierosinājis sarīkot referendumu par grozījumiem Krievijas konstitūcijā. Līdzās daudzu vairāk vai mazāk nopietnu apskatnieku vērtējumiem par notikumiem Krievijā ir arī daži tādi, kas izsaka Baltijai diezgan draudīgas prognozes, ieskaitot Kremļa plānus šeit atspēlēties par PSRS zaudējumu mu aukstajā karā. Cik nopietnas ir šīs prognozes, SestDiena devās noskaidrot pie Rīgas Stradiņa universitātes profesora, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Andra Sprūda. "Par ko mēs runāsim?" pirmais jautājumu uzdeva profesors.

Mēs gribam zināt, kas patiesībā notiek. Pareizāk sakot, vai to ir iespējams zināt. PSRS laikos Rietumu kremlinologi par iespējamām pārbīdēm padomju varas hierarhijā mēģināja spriest pēc tā, kādā secībā padomju augstākie funkcionāri stāv mauzoleja tribīnē. Vai šodien par Kremlī notiekošo ir zināms kas īpaši vairāk, vai arī par to arvien varam spriest tikai no ārpuses?

Kaut ko mēs zinām, un arī kremlinoloģija ir palikusi spēkā tādā ziņā, ka pēc tā, kurš krīt nežēlastībā vai ir nozīmēts amatam, var mēģināt izdarīt kaut kādus secinājumus. Bet, no otras puses, gala secinājumus mēs redzam tad, kad tie nozīmējumi ir. Jāteic, neviens negaidīja, ka 15. janvārī Medvedevs vairs nebūs Krievijas premjers.

Kāpēc negaidīja?

Tā principā ir tāda sudraba lode, kuru var izšaut, bet tikai vienreiz. Skaidrs, ka īsti populārs Medvedevs vairs nebija. Pensiju reforma bija valdības atbildība, un var teikt, ka Putins vienmēr ir bijis ļoti veikls, izkārtojot tā, ka visi sasniegumi ir viņa sasniegumi, bet visas neveiksmes – valdības, tātad netiešā veidā Medvedeva neveiksmes.

To var vērtēt pozitīvi vai negatīvi, bet šajā varā ir bijusi iekšējā lojalitāte – savējos neuzmet. Pat ja Medvedevs šobrīd ir izpildījis savu lomu gan kā prezidents, gan kā premjers, viņam atkal tika atrasta pozīcija – Drošības padomes vadītāja vietnieks, principā zem Putina. Ja provizoriski to var salīdzināt ar Nursultana Nazarbajeva variantu, kurš Kazahstānā kļuva par Drošības padomes vadītāju, var teikt, ka Krievijas Valsts padome, bet īpaši Drošības padome, var kļūt par lēmumu pieņemšanas kodolu un centru.

To īsto?

Īsto, kurā tā sauktais kolektīvais Putins arī tiek sasēdināts. Šobrīd uz turieni tiek pārbīdīti tie cilvēki, kas Putinam ir bijuši lojāli. Medvedevs ir bijis lojāls un arī pietiekami vājš – un tas ir bijis Medvedeva lielais spēks. Nevar pilnībā izslēgt, ka Medvedevs varētu arī būt nākamais prezidents. Viņš ir bijis prezidents tikai vienu termiņu.

Principā šobrīd ir meklējumi pēc tandēmokrātijas – pēc tā paša tandēma, kāds bija 2008.–2012. gadā. Domāju, ka tagad būs līdzīgi meklējumi. Lai gan prezidentam kādas funkcijas tiks noņemtas, viņš joprojām būs bruņoto spēku virspavēlnieks. Prezidentam tomēr zināma varas aura ir, pat Medvedeva prezidentūras laikā šī aura netiešā veidā bija klātesoša.

Kam tad bija kodolčemodāniņš?

Prezidentam, bet tas tango toreiz bija diezgan interesants, varas centrs reāli pārbīdījās uz Balto namu Maskavā. Galvenās sanāksmes notika Baltajā namā, nevis Kremlī. Protams, de facto čemodāniņš ir tur, kur ir Putins, bet pēc pilnvarām tas līdz šim ir bijis prezidentam, un domāju, ka tā arī paliks. Tas ir varas simbols, bet to nevajadzētu arī pārvērtēt.

Atgriežamies pie Medvedeva pašreizējās situācijas.

Medvedevam ir savas lielās priekšrocības, un viņš arī netiek uzmests. Tas, kas ir bijis negaidīti, – diez vai mēs kāds domājām, ka Mihails Mišustins kļūs par premjeru. Viņa vārds nekur nefigurēja..