Seismiskā ziņā Latvija atrodas vienā no drošākajām vietām pasaulē, tomēr drīz pēc 6. februāra zemestrīces Turcijā arī daži Rīgas iedzīvotāji palika bez mitekļa – tas notika 18. februārī pēc kāda zvana, ka Krišjāņa Valdemāra ielas 117. un 119. namā esot plaisas un māja kustoties. Dzīvokļi, kuru iemītnieki brīdī, kad ugunsdzēsēji lika visiem nekavējoties pamest namus, nebija mājās, tika uzlauzti, lai pārliecinātos, ka tur tiešām neviena nav. Cik nopietnas var būt plaisas daudzdzīvokļu namos, un kas mūs dzīvojamā fonda nolietošanās sakarā var sagaidīt tuvākajos gados – par to SestDiena izvaicāja būvniecības inženierzinātņu doktoru, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) vadošo pētnieku, sertificētu būvinženieri Kasparu Bondaru.
Būdams arī Latvijas Ģeotehniķu savienības vadītājs, tātad pasaules ģeotehniķu savienības biedrs, Bondars Rīgas ēku plaisu jebkādu sakaru ar Turcijas zemestrīci (ieskaitot arī tik vien kā atbildīgo iestāžu modrības spēju kāpumu) noraidīja, toties uzsvēra, ka par pazemi jādomā daudz vairāk, nekā mēs to darām: "Ģeotehniķu savienības misija ir celt gaismā to problēmu, ka cilvēki redz tikai ēkas augšējo daļu un neapzinās, kas atrodas zem grunts virsmas un kādi tur ir apstākļi, bet tie var būt tūkstoškārt atšķirīgi un prasa adekvātas izpētes metodes un risinājumus." Vaicāts, par kurām Rīgas ēkām būtu jāuztraucas visvairāk, Kaspars Bondars teica skaidri un gaiši: par tām, kuras veido vairāk nekā pusi dzīvojamā fonda, proti, hruščovkām un citām padomju laikā celtajām daudzstāvenēm.
Kāpēc izvēlējāties būvinženiera profesiju? Tas šķiet tāds bīstams darbs, ārstam vēl piedod, ja pacients nomirst, bet būvinženierim, ja māja sagrūst, gan ne.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 24. - 30. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!