Esmu ticis līdz ulmaņlaikiem – pirms trim gadiem SestDienai intervijā par savas Rīgā nerealizētajiem ēku projektiem veltītās grāmatas Rīga, kuras nav (1998) turpinājuma tapšanu stāstīja arhitekts un arhitektūras vēsturnieks, Latvijas Arhitektūras muzeja dibinātājs un žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors Jānis Lejnieks. Šobrīd grāmata ar nosaukumu Rīgas nākotnes vēsture, Lejnieka paša priekšvārdā raksturota kā "stāsts par Rīgu, kuras nav, bet kāda tā varētu būt, ja nebūtu bijis ne Pirmā, ne Otrā pasaules kara, ne revolūcijas un apvērsumu, ne repatriācijas un trimdas, kurā devās lielākā daļa Latvijas arhitektu", ir iznākusi un uzreiz kļuvusi pieprasīta, stāsts izdevies aizraujošs kā ceļojums ar laika mašīnu paralēlajā pasaulē. Savukārt trīs gadi pēc minētās intervijas ir izrādījies pietiekami ilgs laiks, lai daudz kas no tolaik aktuālā jau būtu kļuvis par papildinājumu Lejnieka aprakstītajai Rīgai, kuras nav – vai vairs nav: tobrīd aktuālākā bija ideja akustisko koncertzāli celt bijušās cekas mājas vietā Elizabetes ielā 2, iespēja tikt vaļā no Pārdaugavas okupekļa šķita bezcerīgi novēlota, Kronvalda parkā citu politisko dāvinājumu starpā stāvēja Puškina piemineklis… Kā arī otrās kovidkrīzes gaidas šķita draudīgākas nekā Krievijas agresija Ukrainā, kas tolaik aptvēra tikai Krimu un Donbasa reģionu.
Mums pagājušā gada 24. februārī sāktais Krievijas iebrukums Ukrainā ir pavēris iespējas izdarīt vairākas
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7.-13. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!