Jo ilgāk kaut kas cilvēkam ir šķitis svarīgs, jo vērtīgāks kaut kas šķitīs. Jo mazāka būs varbūtība, ka, vienkārši stāstot patiesību", cilvēks to būs ar mieru klausīties un izmainīt savu pasaules skatījumu, – šis citāts no Latvijas Universitātes (LU) sociālās psiholoģijas profesora Ivara Austera pagājušā gada raksta LZA Vēstīs skar arī tēmu, par kuru runājām, atskatoties uz aizvadīto gadu un prognozējot šo, 2023. gadu, kas tikko sācies. Proti, kā tā sauktie vatņiki Latvijā, pat saņemot plašu informāciju par Ukrainas karu, spēj atbalstīt Putina slepkavniecisko režīmu, kādai rīcībai vajadzētu sekot pēc pieminekļu nogāšanas, un cik iespējama šāda rīcība ir.
Ivars Austers doktora grādu ieguvis 2001. gadā Stokholmas Universitātē, specializējies pētniecības metožu, sociālās identitātes, sociālās izziņas, vērtību, lemšanas un ekonomiskās uzvedības jautājumos, LU studiju programmās docē sociālo izziņu, starpkultūru psiholoģiju un pētniecības metodes, aktīvi piedalās pētniecībā par sociālo identitāti, vērtībām, kā arī autovadītāju uzvedību. Žurnālistiem neatsaka, bet savu idejisko oponentu vidē ir iemantojis un arī pats ironiski lieto "sarkanā profesora marksista" apzīmējumu.
Pagājušogad intervijā Gintam Grūbem jūs stāstījāt arī par maģisko domāšanu kā latviešiem samērā ar vairākām citām Eiropas tautām diezgan stipri piemītošu. Kādas ir jūsu paša attiecības ar maģisko domāšanu, ko darāt, ja melns kaķis pārskrien ceļu?
Būtu traki pārspīlēti teikt, ka tas mani nekādā veidā neiespaido, pastarpinātā veidā mēs visi turpat vien esam. Piemēram, ja universitātē superracionāliem studentiem piedāvā šokolādes konfekti suņa kakas formā, viņi zina, kā tā ir tapusi, tomēr nevar ieēst. Tur ir evolucionārā dimensija, reizēm labāk būt drusku piesardzīgam, nezinātniskā nozīmē varētu lietot vārdu – aizspriedumainam, un kādreiz arī izdzīvot. Tas mums vēsturiski ir nācis līdzi, no tā netiekam vaļā.
Melns kaķis mani droši vien neiespaido, bet kaut ko varētu atrast, jo jebkurš rituāls arī ir maģiskās domāšanas piemērs. Tam ir arī funkcionāla nozīme, jo tas rada ilūziju, ka tu spēj kontrolēt to, ko tu nespēj kontrolēt, un līdz ar to tu arī sāc kaut ko darīt.
Otrkārt, kādās strespilnākās situācijās tu spēj saturēt sevi rokās. Man ir mīļš pētījums par pusprofesionāliem basketbolistiem (pie īstiem profesionāļiem nevar tikt): ja basketbolistiem ļāva izmantot rituālus vai viņu amuletus vai ļāva uzvilkt zeķes otrādi, kā daži no viņiem parasti dara, tad viņu metienu precizitāte bija augstāka nekā tiem, kuriem to neļāva.
Tātad, ja tas netraucē citiem un nerada absurdas situācijas, es tādā mijiedarbībā neko īpaši sliktu neredzu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!