Uztaisi kādu bildi, kur es smaidu, – kad esam atbraukuši Ventspils rakstnieku mājā un ar nama saimnieces Andras Konstes kafiju un pīrādziņiem iesildāmies intervijai ar latviešu lielāko liriķi, pēdējo dzīvo no trim latvju dzejas ozoliem Jāni Rokpelni, viņš izrīko fotogrāfu Kristapu Kalnu, paskaidrodams, kāpēc mūžīgi ir tāds grīns jeb nomākts. Manī ir pilnīgi nedziedināma iekšējas vientulības izjūta, Rokpelnis pirms trīsarpus gadiem teica intervijā Santai. Šīs izjūtas izcelsmi viņš pats ir ne reizi vien skaidrojis gari, plaši un daudzšķautņaini, čekas tēmu ieskaitot (iesildoties pārrunājām arī to, lai gan Rokpelnis jau daudzās intervijās par savu saistību ar Latvijas PSR Valsts drošības komiteju (VDK) ir stāstījis pietiekami izsmeļoši, ieskaitot tā mirkļa sajūtu, kad, izgājis no kabineta, kur tikko bija piekritis sadarbībai ar VDK, viņš aizvēris durvis un sapratis, ka ir izpostījis savu dzīvi. Tāpēc, no mūsu iesildoties runātā, te lai paliek tikai Rokpeļņa secinājums, kāpēc VDK virsniekam izdevās viņu pielauzt uz sadarbību: "Lepnība mani pazudināja. Sajutos kā žurnālists, bļin, tik spēcīgs, ka domāju: es jau jūs piečakarēšu. Tur bija jāraksta: apsolos neizpaust metodes, ar kurām strādā VDK. Nodomāju, lieliski, uzzināšu metodes un izpaudīšu. Bet ar sātanu nedrīkst ielaisties nekādos sakaros.").
Atļaušos Rokpeļņa vientulības cēloņiem pievienot vēl vienu: viņa dzejai līdzvērtīgi izcilas kritikas trūkumu. Līdzvērtīgi smalkas un lakoniskas. Pat tik profesionāla dzejas kritiķe kā Inta Čaklā ir atzinusi: "Rokpeļņa lirisms ir tik subtils, ka tam grūti pieskarties ar raupjo kritikas vārdu. Kā rasa zirnekļa tīklā: līdzko piedursi pirkstu, tā jau būs nobirusi un pagalam." Daudzās jo daudzās
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 30. decembra - 5. janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!