Seksualitātē apjukusī Jūlija

Skatītāju atsauksmju starpā par dažu izrādi lasāmas arī atzīšanās, ka tikai Ilzes talanta dēļ rakstītājs noskatījies izrādi līdz galam. 27.martā, Starptautiskajā Teātra dienā, Ilze saņems Lilitas Bērziņas balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu teātrī iepriekšējo sezonu laikā. Bet pirms tam, 25. martā, spēlēs Jūliju Lauras Grozas-Ķiberes režisētās britu dramaturga Krispina Mārbera lugas Pēc Jūlijas jaunkundzes salons pirmizrādē. Atklājusi, ka dzīvē ir diezgan konservatīva, Ilze sāk stāstīt, kāpēc viņai šajā provokatīvajā izrādē spēlēt ir interesanti…

Tavai mammai, rakstniecei Mārai Zālītei, senčos esot bijuši vagari, tāpēc viņai pret darbu ir tik nopietna attieksme. Arī tevī kā aktrisē kritiķi ir pamanījuši lielas darbaspējas. Tās tev ir iedzimtas vai ieaudzinātas?

Nezinu, bet katrā ziņā mans raksturs ir tāds, ka esmu ļoti pateicīga aktrise. Labs materiāls tādā ziņā, ka esmu mīcāma, ka uzticos režisoram... parasti, vismaz man tā ļoti gribētos. Ja uzticība ir abpusēja, tur var sanākt kaut kas ļoti labs. Varu darīt visu ko, pēc horoskopa esmu Zivs, iepeldu kādā ūdenī un momentā tam pielāgojos. Esmu ļoti empātiska, dažreiz pat par daudz. Ja ilgāk kontaktējos ar kādu cilvēku, jūtu, ka man no viņa daudz līp klāt. Mamma arī to ir pamanījusi un man tad teikusi: vai jūti, ka tu runā kaut kā citādi?

Vai tad ir arī mazāk empātiski aktieri?

Ir, un man tas krīt uz nerviem. Mans princips ir: pirms tu kaut kam iebilsti – režisora uzstādījumam vai lomas traktējumam –, vispirms pamēģini, nevis cērties pretī. Kāpēc tu cērties pretī? Tāpēc, ka tev ir bail, vai tāpēc, ka negribi kļūdīties? Man tas nav saprotams un nepatīk. Es drīzāk vienmēr, lai cik muļķīgi man tas liktos, vispirms pamēģināšu.

Vai tad ir tādi aktieri, kas izrāda, ka viņi labāk par režisoru zina, kā jādara?

Protams.

Vai ir arī labi aktieri, kas mēdz iebilst režisoram?

Dažreiz jā, bet reti.

Kā strīdnieki var strādāt teātrī?

Viņiem ir grūti. Ļoti grūti. Man tad bieži rodas jautājums: kāpēc tu te esi un ko gribi? Jo nav jau runas par to, vai beigās nospēlē labi vai slikti, – lielākā problēma ir tā, ka aktiera personība tādā veidā drausmīgi tiek degradēta, lauzta un veidojas indes pilni, neapmierināti cilvēki. Kad mēs studējām, Pēteris Krilovs teica, ka aktiera profesiju būtu jāsāk mācīties no 15–16 gadiem, kad tu vēl esi pilnīgi negatavs kā personība, tad tevi var izmīcīt un uztaisīt no tevis to, ko vajag. Viņš ļoti skeptiski skatījās uz tiem, kas aktieros stājas lielos gados, jo izveidojušies uzskati un principi var traucēt. Protams, nevajag aiziet galējībās, mugurkaulam ir jābūt, bet niķoties arī nevajag.

Tu teātri spēlēt sāki jau skolā.

Galvenokārt es dejoju, mani jau agri uz to aizveda. Man meita, starp citu, būs ļoti līdzīga, mūzikas skolas vietā viņa izvēlas dejošanu. Kas attiecas uz teātri, man paveicās, ka satiku Zani Zīli, Nacionālā teātra aktiera Edgara Zīles mazmeitu. Viņa 49. vidusskolā vadīja dramatisko pulciņu. Zīle saprata teātra būtību. Es jau agri zināju, kas ir tēla biogrāfija, kas – galda periods.

Kad tu sāki gribēt kļūt par aktrisi? Alvis Hermanis nesen teica, ka visas meitenes grib būt aktrises.

Nē, visas negrib gan. Mana meita ir izcils piemērs. Nezinu, no kā tas viņai nāk, bet viņu nedrīkst fotografēt. Viņa bija ļoti nikna, kad dzeltenā prese bija mūs nofotografējusi. Teātrim viņa iet ar līkumu. Nu, tas varbūt mainīsies.

Esi spēlējusi, kad tavi bērni ir skatītāju zālē?