Ziemassvētku eglītes šogad daudzās mājās parādījušās neierasti agri – citviet jau pat novembra beigās. Tā sakot – svētku sajūtas radīšanai laikā, kad Latvijā Covid-19 skaitļi joprojām kāpj ātros tempos. Šogad izpaliek ierastie pirmssvētku tirdziņi, darba kolektīvu un skolu "eglītes", koncerti un dažādi pasākumi. Tiesa gan, pandēmijas dēļ daudz tamlīdzīgu sarīkojumu nav bijis jau ilgāku laiku – kopš marta.
Par gadu, kurā par apspriestāko izklaides pasākumu kļuvis viens Carnival Youth koncerts uz Tērbatas ielas, droši var teikt, ka visa izklaides, mākslas un atpūtas nozare nīkuļoja. Tajā iesaistītajiem šogad bija ne tikai jāspēj izsekot līdzi visiem bieži mainīgajiem noteikumiem, kas uz to attiecās, bet, saprotot, ka Covid-19 nav "tikai gripa", nācās domāt par izdzīvošanu. Kādam tas izdevās labāk, citam – ne tik labi.
Tikai aizliegumi nelīdzēs
Ir skaidrs, ka interneta un tehnoloģiju lietojums pandēmijas ietekmē ir palielinājies lielai daļai cilvēku visā pasaulē. Izņēmums nav arī Latvija, jo pavasarī ātri vien bija jāpiemērojas ne tikai attālinātu sapulču un mācību norisei interneta vidē, bet apstākļos, kad atļautas iedzīvotāju tikšanās bija gandrīz neiespējamas, arī attālinātām draugu ballītēm Zoom platformā.
Latvijas Universitātes docents un filozofijas doktors Artis Svece tomēr nedomā, ka internets ikdienas nodarbes un pienākumus varēs aizstāt pilnībā. Tostarp viņš to attiecina arī uz izklaides industriju, sarunā ar SestDienu norādot, ka risinājums būtu kaut kas pa vidu starp attālinātām nodarbēm un klātieni. "Bet tas, kas ir pa vidu, ir tas nezināmais. Tas ir uzdevums arī izklaides industrijai – kopā būšana, attālinātas tikšanās, digitālais, analogais – salikt to kādā jaunā kombinācijā, ko varbūt pat neesam iedomājušies," saka Svece.
Viņš min, ka tie, kuriem izdosies atrast šāda veida kombināciju, nākotnes kontekstā būs ieguvēji, jo iedzīvotāji uzreiz neatgriezīsies pie tāda paša dzīvesveida, kāds bija pirms šīs kovidkrīzes. "Iedomājieties – pat ja kāds jums pateiks, ka tagad krīze ir beigusies, vai jūs gribētu sēdēt pārpildītā lidmašīnā vai pārpildītā kinoteātrī, kur visapkārt ir klāt piespiedušies cilvēki?" vaicā Svece. "Domāju, ka vajadzēs paiet ilgam laikam, līdz mēs gribēsim pie kā tāda atgriezties."
Runājot par kopējo noskaņojumu sabiedrībā tagad un pandēmijas sākumposmā, profesors atgādina, ka pavasarī daudzviet valdīja uzskats, ka Covid-19 nav bīstamāks par visparastāko gripu. Tolaik tā šķita kā tāda mītiska slimība, kas kaut kur ir, bet Latviju skars ne īpaši smagi. Arī tagad, kad saslimušo un mirušo skaits pie mums visu laiku aug, lielākajai daļai iedzīvotāju joprojām nav tiešas un traģiskas pieredzes. "Šobrīd ir skaidrs, ka slimība ir klāt, tiek stāstīti to cilvēku pieredzes stāsti, kas ir saslimuši. Tomēr lielākai daļai tie nav tik sāpīgi, lai novērtētu slimības nopietnību. (..) Mēs esam pieraduši pie tā, ka Covid Latvijā ir, bet, ko tas nozīmē, reti kurš spēj pilnībā novērtēt," pauž Svece.
Viņš to daļēji saista ar cilvēku grūtībām domāt ilgtermiņā. Proti, ja sods vai sekas nav redzami acumirklī vai nav ļoti uzskatāmi, cilvēkam ir ārkārtīgi grūti sevi ierobežot vai arī darīt kaut ko tikai tādēļ, lai izvairītos no kaut kā, kas varbūt kādreiz nākotnē varētu notikt. Saistībā ar to Svece piemin kādu The New York Times publikāciju, kurā cilvēku rīcība kovidkrīzes laikā skatīta kontekstā ar cilvēku darbībām globālās klimata krīzes samazināšanai. Proti – ja reiz cilvēki nav gatavi pasēdēt mājās, lai novērstu patlaban visapkārt jūtamo Covid-19 krīzi, kā panākt, lai cilvēki jau tagad rīkotos klimata krīzes mazināšanā, kas pretējā gadījumā nākamajām paaudzēm dzīvi pēc 50 gadiem padarīs nožēlojamu?
Savukārt sašutums par to, ka veikalos nedēļas nogalēs var nopirkt tikai pirmās nepieciešamības preces, no iedzīvotāju puses varētu būt sava veida protests, pieļauj Svece. "Tam cilvēkam patiesībā savu mūžu nav bijusi vajadzība sestdienā iet pēc apakšbiksēm. Viņš nekad to nav darījis, bet tajā mirklī, kad viņam pasaka, ka to nedrīkst darīt, viņam pēkšņi rodas pārliecība, ka tas ir tieši tas, ko viņš gribēja pirkt, un tagad tas ir liegts."
Tomēr vienlaikus Svece ir pārliecināts, ka tie, kuri ierobežojumus izvēlas neievērot vai pārkāpj kādus citus noteikumus, vienmēr nav tikai nedisciplinētie un neapdomīgie iedzīvotāji. Tas ir pilnīgi dabiski, ka cilvēks nogurst no krīzes. "Tas nav tā, ka tad, ja viņiem pateiksi – nenogurstiet! –, viņi nenogurs. Tas nav arī tā, ka tad, ja pateiksi – klausiet! –, viņi klausīs," uzsver profesors. Viņš norāda, ka dzīvošana šādos apstākļos var nozīmēt ne tikai trauksmi un bailes, bet arī izpaušanos neracionālā rīcībā. Tādēļ būtu nepieciešams atrast iespēju, kā cilvēkiem tomēr ļaut kaut kādā veidā satikties un arī izklaidēties. "Aizliegt izklaidēties ir viegli, bet problēma ir tā, ka ar aizliegumiem vien nevar mainīt cilvēka uzvedību," akcentē Svece.
Vasaras atelpa
Saprotamu iemeslu dēļ cilvēku pulcēšanos patlaban jācenšas pēc iespējas ierobežot, bet, ja nav cilvēku, izklaide nevar notikt, nozarē strādājošajiem līdz ar to nav ieņēmumu un jādomā par izdzīvošanu. Tieši tā tas notika pandēmijas pirmajā posmā, kas Latvijā sākās šā gada martā. Vasarā bija neliels atelpas mirklis, bet tagad, kad saslimstības skaitļi ir vairākkārt lielāki nekā pavasarī, ir grūti prognozēt, vai un kā izklaides un atpūtas nozare vispār varēs atgūties.
Pirmās izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā vairāku atpūtas un kultūras pasākumu norises vietas savu darbu, ievērojot stingrus epidemioloģiskās drošības noteikumus, teorētiski varēja turpināt, tomēr apmeklētāju trūkuma dēļ tas nebija iespējams, neciešot zaudējumus. Tika atcelti un pārcelti neskaitāmi daudz pasākumu, koncertu un festivālu.
Savukārt šā brīža ārkārtējās situācijas laikā slēgts ir gandrīz viss. Pie labvēlīgākā scenārija šī ārkārtējā situācija beigsies nākamā gada 11. janvārī, tādējādi vismaz vēl līdz tam klātienē būs aizliegti pakalpojumi, kas saistīti ar izklaidi un labsajūtu, – tai skaitā bāros, naktsklubos, diskotēkās, akvaparkos, pirtīs, spa, slidotavās, spēļu zālēs, bērnu viesību organizēšanas vietās, izklaides un atrakciju centros, batutu parkos, bērnu rotaļu istabās un bērnu pieskatīšanas istabās. Strādāt klātienē nav ļauts arī kinoteātriem un teātriem. Drīkst darboties muzeji, tomēr tos droši vien nevarētu nosaukt par tipisku izklaides vietu.
Vasaras sākumā, beidzoties nepilnus trīs mēnešus ilgušajai pirmajai ārkārtējai situācijai, ierobežojumi tika mīkstināti. Atviegloti tie tika jau maija pirmajā pusē, kad ārkārtējā situācija vēl bija spēkā. 12. maijā Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone pauda: kultūrā ir sācies pirmais atkusnis, jo pēc ilga sasaluma brīža dažādas kultūras iestādes un izklaides vietas atkal var uzņemt apmeklētājus. Saslimstības rādītāji Latvijā tobrīd bija ļoti zemi, un tādā "atkušņa režīmā" vasara patiešām tika aizvadīta ne tikai kultūrnorises, bet arī izklaides un atpūtas vietās un pasākumos. Tiesa – tie nebija pasākumi, kuru apmeklētāju skaits būtu mērāms tūkstošos. Vasarā vairs nebija ārkārtējās situācijas bargo ierobežojumu, tomēr ikviena pasākuma organizatoram bija jāievēro joprojām pietiekami stingras drošības prasības, kas bija iekļautas Covid-19 izplatības kontrolēšanai speciāli izveidotā likumā. Tās bija prasības, kas attiecās gan uz maksimālo apmeklētāju skaitu, gan uz platības nodrošināšanu un citām lietām. Tikai viens piemērs – tā nu šis gads būs aizvadīts bez nu jau daudzus gadus pierastā Latvijas vērienīgākā mūzikas festivāla Positivus, kuru pērn apmeklēja aptuveni 15 tūkstoši cilvēku. Nenotika arī citi lielākie mūzikas festivāli.
Drošības prasības Covid-19 izplatības ierobežošanai ar valdības lēmumiem tika ik pa laikam mainītas. Visticamāk, zaudētās modrības dēļ, bet, iespējams, arī nespējot izsekot līdzi visiem nosacījumiem, bija novērojams, ka daudzos pasākumos par epidemioloģisko drošību tiek domāts tikai formāli – ar pie ieejas novietotu aicinājumu ievērot divu metru distanci un pāris roku dezinfekcijas līdzekļa pudelēm un bez reālas apmeklētāju skaita kontroles. Viens no šādiem pasākumiem – Rīgas Tērbatas ielas kā gājēju ielas atklāšanas pasākums 17. jūlijā, kurā uzstājās grupa Carnival Youth. Šajā gadījumā – aptuveni mēnesi pēc pirmās ārkārtējās situācijas beigām – ļoti uzskatāmi bija redzams, cik ļoti iedzīvotāji ir noilgojušies pēc vienkāršas kopā sanākšanas, jo koncerta sniegto atmosfēru bija ieradušies baudīt ievērojams skaits cilvēku. Tobrīd Rīgā pie varas vēl esošā pagaidu administrācija distancēšanās pārkāpumu Carnival Youth koncertā dēļ atcēla citus pasākumus, kuriem tur bija jānotiek dienu vēlāk. Tika arī runāts, ka nepieciešamības gadījumā tiks atceltas visas uz Tērbatas kā gājēju ielas plānotās kultūras un izklaides norises. Dažādi pasākumi tomēr notika visa turpmākā mēneša garumā, kamēr attiecīgā iela bija slēgta transportam, bet tik liela iedzīvotāju pulcēšanās vienkopus vairs netika novērota. Tāpat ne pēc Tērbatas ielas notikumiem, ne arī pēc ārpus Rīgas daudzviet aizvadītajiem pilsētas svētkiem netika konstatēts straujš ar Covid-19 saslimušo skaita palielinājums.
Interpretēt vai pielāgoties
Tomēr vēlme dzīvot pa vecam aizvadītajā vasarā noteikti nebija tikai Carnival Youth koncerta apmeklētājiem. Gan Valsts policija, gan Rīgas pašvaldības policija ik pa laikam ziņoja par dažādiem atklātajiem pārkāpumiem, tostarp nelegālām ballītēm bāros, naktsklubos un diskotēkās.
Šobrīd šādu vietu saimnieciskā darbība klātienē nav atļauta, bet, kad strādāt drīkstēja, darbs bija jāpārtrauc līdz pusnaktij. Kā izvērtās situācija? Piemēram, augusta vidū Valsts policija ziņoja par 16 pārbaudītiem klubiem un bāriem. Pēc pulksten 24 neatļauti bija strādājuši septiņi, kuri arī pulcēja lielu skaitu apmeklētāju. LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens bija izpētījis, ka vairākas šāda veida iestādes vēl rudens sākumā par spēkā esošo ierobežojumu ievērošanu neiespringa, noteikumus interpretējot pa savam. Piemēram, kāds naktsklubs bija pārreģistrējis savu darbības veidu un kļuvis par ēdinātāju, kam tobrīd bija atļauts strādāt līdz diviem naktī, nevis līdz pusnaktij kā naktsklubiem. Savukārt ballīti pēc pulksten diviem iestāde turpināja, nosaucot to par "privātu pasākumu".
Visaptverošāku statistiku par to, cik plaši nelegāla darbība izvērtās vēl citos izklaides veidos, vismaz pagaidām neviena no atbildīgajām iestādēm sniegt nespēj – atliek tikai minēt, cik «radoši» tas tika un tiek darīts.
Ir gan arī salīdzinājumā labie piemēri. Proti, kamēr vieni mēģināja pārkāpt noteikumus, tos interpretējot, tikmēr citi pielāgojās. Aizvadītajā vasarā samērā lielu popularitāti iemantoja dažādi izklaides pasākumi, kuru apmeklēšana un vērošana bija paredzēta no automašīnām. Ķīpsalā tika organizēti gan vairāki tā dēvētie drive-in kinoseansi, gan arī koncerti. Mūziķu uzstāšanos, sēžot savos auto, vasarā bija iespējams izbaudīt arī Spilves lidlaukā. Tiesa – lielu atspaidu nozarei gan tas nedeva, un Latvijas gadījumā šāda veida izklaide arī nebija ilgstoša, jo, kā publiski atzina šo pasākumu organizatori, izmaksas tehnikas nodrošinājumam ir augstas. Turklāt jādomā, ka, iestājoties aukstākiem laikapstākļiem, šāda veida koncerti vai kino skatīšanās lielu atsaucību skatītāju vidū tik un tā diez vai gūtu.
Turpinot par kino skatīšanos, ir skaidrs, ka vismaz tuvākajos pāris gados kases grāvēju pirmizrādes kinoteātros vairs nebūs tādas kā agrāk. Šā brīža apstākļos gan, protams, nav jautājuma par to, cik skatītāju atnāks uz filmas seansu, ņemot vērā, ka arī kinoteātri Latvijā ārkārtējās situācijas laikā ir ciet.
Nacionālais kino centrs (NKC) ik gadu apkopo statistiku par Latvijas kino apmeklējumu. Pērn tika sasniegts lielākais kino apmeklējumu skaits kopš 2006. gada – kopumā 2019. gadā Latvijas kinoteātri apmeklēti 2,723 miljonus reižu, kas ir vairāk nekā viens kino apmeklējums uz iedzīvotāju gadā. Šā gada dati gan vēl nav pieejami, tomēr jau tagad ir pilnīgi skaidrs: skaitļi, maigi izsakoties, nebūs lieli.
Pēc NKC datiem, kopumā Latvijā šobrīd ir 37 kinoteātri un kino izrādīšanas vietas. Nav informācijas, ka pandēmijas ietekmē kāds no kinoteātriem būtu savu darbību beidzis. Darbu šogad maijā gan pārtrauca tirdzniecības centrā Rīga Plaza esošais Multikino, tomēr tam nebija tiešas saistības ar Covid-19 izraisīto krīzi. Multikino vietā rudenī bija plānots atvērt otru Apollo kino, bet pandēmijas dēļ šie plāni pagaidām pārcelti uz nākamā gada februāri.
Labākus laikus gaida arī citas kino izrādīšanas vietas. Uz tādiem cer arī, piemēram, Kino Bize, kurš ir vienīgais kinoteātris Latvijā, kas jaunākās filmas skatītājiem piedāvā vēl citā veidā – mājas kino formātā. Kopš 2013. gada Kino Bize paralēli ikdienas seansiem ir iegādājies starptautiskos kinofestivālos izrādītas un apbalvotas filmas. Līdz šā gada aprīļa sākumam izplatīšanai iegādātās filmas pēc kinoseansiem ir glabājušās kinoteātra arhīvā, un Covid-19 krīzes pirmajā posmā pavasarī Kino Bize tās par noteiktu samaksu sāka padarīt publiski pieejamas, izveidojot digitālo katalogu.
Klātienes kino apmeklējuma popularitāti salīdzināt ar to, cik daudz skatītāju izvēlas iegādāties filmas skatīšanās iespēju šādā digitālajā katalogā, tomēr nevar, uzskata Kino Bizes direktors Māris Prombergs. Viņš norāda, ka klātienē kino apmeklē daudzkārt vairāk skatītāju, taču tai pašā laikā šīs abas iespējas viena otru neizslēdz. "Šis ir izaicinājumu pilns laiks. Mājas kino dod mums iespēju darboties un pavisam neatslēgties no visa," saka Prombergs. Viņš min, ka filmu digitālo katalogu kinoteātris turpinās piedāvāt arī pēc tam, kad Covid-19 krīze būs mazinājusies un būs atļauts arī kinoteātru apmeklējums klātienē. Jāpiebilst, ka līdzīgu formātu, pielāgojoties šā brīža situācijai, piedāvā arī kinoteātri citviet pasaulē.
Pielāgojās arī iepriekš
Par sava veida izklaidi droši vien var uzskatīt arī azartspēles. Šajā sfērā darbs var vienādi veiksmīgi noritēt gan klātienē, gan tiešsaistē. Piemēram, interaktīvo azartspēļu operators Optibet lielāko daļu ieņēmumu gūst no tiešsaistes biznesa, un klātienē uzņēmumam darbojas tikai sporta likmju pieņemšanas punkti. Tomēr arī tos pandēmija skāra – Optibet vadītājs Baltijā Dainis Niedra SestDienai stāsta, ka pandēmijas sākumā pavasarī tika atceltas visas lielākās sporta sacensības un līdz ar to dažu nedēļu laikā tika zaudētas gandrīz divas trešdaļas spēlētāju. Tāpat līdz ar valdības lēmumu aizliegt azartspēles klātienē nācās slēgt likmju pieņemšanas punktus, un šajā laikā sporta likmēm tiešsaistē klientu skaita pieaugums nav bijis vērojams. "Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs: Optibet likmju pieņemšanas punkti strādā jau vairāk nekā 20 gadu, tiešsaistē mēs savus pakalpojumus piedāvājam 12 gadu. Pa šo laiku visi spēlētāji, kas varēja offline aizstāt ar online, to jau izdarīja. Likmju pieņemšanas punktos palika tikai tie, kas tiešām novērtēja ne tikai pašas derības, bet arī socializāciju, kas nāk tām līdzi," pauž Niedra.
Savukārt citu Optibet piedāvāto tiešsaistes produktu – spēļu automātu un pokera – popularitāte krīzes laikā esot pat pieaugusi. Niedra min, ka vairāk nācis klāt to, kas gribēja pamēģināt jaunu izklaides veidu, nevis to, kas meklētu aizvietojumu spēļu zālēm, taču jau minētā pokera gadījumā pieaugums esot tiešām ievērojams. "Vairāki cilvēki, kas agrāk ir spēlējuši pokeru internetā, ir atgriezušies. Ir daudzi, kas gribēja pamēģināt, bet nevarēja tam atrast laiku. Visbiežāk cilvēki spēlē turnīrus, kas nozīmē, ka tas var aizņemt pat veselu vakaru – tagad, kad jāpaliek mājās, atbrīvot vakaru izklaidei kļuvis nedaudz vieglāk," skaidro Niedra.
Atšķirīga situācija arī šajā sfērā ir tiem, kuri savu pakalpojumu piedāvā klātienē. Uzņēmumu grupai Novomatic, kurā ietilpst arī Latvijas lielākais azartspēļu rīkotājs Alfor, darbinieku skaits šogad ir samazinājies par vairāk nekā 200 cilvēkiem un patlaban dīkstāvē ir ap 600 darbinieku. "Ņemot vērā nenoteikto situāciju, kas saistīta ar Covid-19 pandēmiju, ir ļoti grūti prognozēt turpmāko darbību tuvākajos mēnešos. Ja runājam par ilgtermiņa attīstību, tad liela loma tajā būs šobrīd izskatīšanai Ministru kabinetā iesniegtajām Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam un tajās ietvertajiem rīcības virzieniem. Ir cerība, ka tiks rasts samērīgs risinājums starp legālas izklaides nozares, valsts un sabiedrības interesēm," SestDienai pauž uzņēmumā, vienlaikus atzīstot, ka arī spēļu segmentā arvien lielāka loma būs tiešsaistes izklaidei.
Te jāpiebilst – lai gan daudz pelts, azartspēļu bizness ienes prāvus līdzekļus valsts budžetā. Tā jau minētā Novomatic grupa aprēķinājusi, ka valstij no tās uzņēmumiem nodokļos par periodu, kad bija liegums organizēt azartspēles (ieskaitot decembri), gājuši secen aptuveni 7 līdz 8 miljoni eiro.
Drūmā statistika
Taču izklaides lauks ir daudzkārt plašāks par jau pieminētajiem kinoteātriem vai koncertiem. Ekonomikas ministrija nevarēja sniegt SestDienai datus par to, cik daudz izklaides nozares uzņēmumu Covid-19 krīzes laikā savu darbību ir izbeiguši. Tomēr tas, ka izklaides, atpūtas un mākslas nozare ierobežojumu dēļ šajā krīzē Latvijā ir būtiski skarta, atspoguļojas jau Centrālās statistikas pārvaldes datos.
Proti, iekšzemes kopprodukts nozarē šā gada trešajā ceturksnī pret iepriekšējā gada attiecīgo periodu sasniedza tikai 22,4 procentus. Arī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati par laika posmu no 12. marta līdz 30. jūnijam liecina, ka 8,2% no visiem darba devējiem, kuru darbinieki saņēmuši dīkstāves pabalstu, pārstāvējuši tieši mākslas, izklaides un atpūtas nozari. Savukārt no visiem 2388 pašnodarbinātajiem, kuriem šajā pašā laikā piešķirts dīkstāves pabalsts, mākslu, izklaidi vai atpūtu kā nodarbošanos bija norādījuši 16 procentu.
Sadalījums par dīkstāves pabalstiem, kuriem var pieteikties no 1. decembra, VID pagaidām vēl nav pieejams.
Pagaidām var tikai minēt, kā, kovidkrīzei ieilgstot, attīstīsies situācija nozarē. Sevišķi tāpēc, ka ar izklaides un kultūras sfēru cieši ir saistīta arī, piemēram, tūrisma nozare, par kuras neapskaužamo situāciju pandēmijas dēļ arī jau runāts daudz, īstu risinājumu problēmām tā arī pagaidām nespējot rast.