Līdz ar Ziemassvētkiem strauji tuvojas ikgadējais rakstura pārbaudes periods – lai arī ar prātu labi apzināmies pārmērīgas ēšanas negatīvo pusi, gadumijas svētkos tikai retajam izdodas pieturēties pie strikta ēdiena uzņemšanas grafika. Roka pati stiepjas pēc kārdinošajām piparkūkām, plātsmaizēm vai citiem našķiem, pat ja ēst nepavisam negribas. Kā gan viesošanos un viesu uzņemšanu nepārvērst par negausīgu pārēšanos?
Zinātnieki iesaka ēst lēnām un ieklausīties iekšējā balsī, jo ikviena cilvēka organismā esot iebūvēts aizsardzības mehānisms, kas pasargā no pārmērīgas ēšanas. Ja vien, protams, neignorējam tā sūtītos signālus.
SIGNĀLI NO MUTES UN ZARNĀM
Aizsardzības mehānisms tiekot iedarbināts jau līdz ar pirmo mutē ielikto kumosu, apgalvo Sanfrancisko Kalifornijas Universitātes pētnieki. Zaharija Naita vadītie zinātnieki atklāja, ka pēc saskaršanās ar ēdienu garšas kārpiņas ierosina procesus smadzenēs, lai samazinātu uzņemtās pārtikas daudzumu. Pat ja esam ļoti izsalkuši un maltītes smarža vilina mesties tai virsū.
"Mēs esam atklājuši sistēmu ko smadzeņu stumbrs izmanto, lai kontrolētu, cik ātri un cik daudz mēs ēdam. Tas tiek darīts, izmantojot divus dažādus signālu veidus: viens nāk no mutes un otrs – daudz vēlāk – no zarnām," žurnālā Nature publicētā ziņojumā skaidro Naits, "šis atklājums dod mums jaunu ietvaru, lai saprastu, kā mēs kontrolējam ēšanu." Atklājums varētu palīdzēt izstrādāt efektīvas liekā svara samazināšanas metodes.
KONTROLES MEHĀNISMS
Jau aptuveni gadsimtu zinātniskajās aprindās dominē viedoklis, ka gremošanas procesu regulēšanā nozīmīga loma ir ne vien ēdiena garšai, bet arī smaržai un izskatam. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gados veikti pētījumi apstiprināja, ka ēdiena garša ietekmē to, cik ātri ēdam. Tagad zināšanas papildinājis arī atklājums par kontroles mehānismu.
Kalifornijas speciālisti šo sāta sajūtu kontrolējošo mehānismu pamanīja, skenējot smadzeņu stumbra struktūru. Viņi konstatēja, ka, ievietojot pārtiku tieši peles kuņģī, smadzeņu šūnas, ko sauc par prolaktīnu atbrīvojošiem hormoniem (PRLH), aktivizēja barības vielu signāli, kas tika nosūtīti no zarnu trakta. Savukārt, kad pētnieki ļāva pelēm ēst pārtiku dabiskā veidā, šie signāli no zarnām neparādījās. Tā vietā PRLH smadzeņu šūnas pārslēdzās uz jaunu aktivitātes modeli, ko pilnībā kontrolēja signāli no mutes.
"Tas bija pilnīgs pārsteigums, ka šīs šūnas aktivizēja garšas kārpiņas," rakstīja zinātnieki, "tas parāda, ka ir arī citi apetītes kontroles sistēmas komponenti, par kuriem mums vajadzētu domāt."
AIZSARGĀ NO PĀRĒŠANĀS
Lai gan mūsu smadzenēm izsalkuma brīžos ēšanas palēnināšana varētu šķist neloģiska, patiesībā tas ir pat ļoti nepieciešami, lai nekaitētu veselībai. PRLH neironu izraisītajai palēnināšanai ir jēga arī laika ziņā. Pārtikas garša liek no mutes plūstošajiem neironiem aktivizēties dažu sekunžu laikā, kamēr neironi no zarnu trakta tiek iedarbināti vairāku minūšu laikā. Ātri apēdot lielu daudzumu pārtikas, var rasties situācija, ka kuņģis jau ir pilns, bet par to brīdinoši signāli no zarnām vēl nav saņemti. Tā rezultātā cilvēki turpina ēst, padarot pārtikas pārstrādāšanu ilgāku un grūtāku.