Arī Latvijā robežas ceļotājiem ir faktiski slēgtas, skolās mācības tiks organizētas attālināti, cilvēki tiek aicināti sociāli distancēties un noteikti vēl citi ierobežojumi. Tas viss ļoti apgrūtinājis daudzu uzņēmumu ikdienu, ne tikai ierobežojot to darbu, bet gribot negribot liekot vaicāt arī par turpmāku pastāvēšanu.
Valdība Latvijā šonedēļ nolēma, ka Covid-19 visvairāk skartajām nozarēm valsts nepieciešamības gadījumā maksās darbinieku atalgojumu 75% apmērā. Tomēr jau pirms tam atsevišķi uzņēmumi ziņoja par kolektīvo atlaišanu, un daudzviet tiek runāts par darbinieku sūtīšanu bezalgas atvaļinājumā. Kādas ir darbinieku tiesības šādos gadījumos, un ko drīkst darīt darba devējs, SestDienai stāsta Edgars Pastars.
Kā jūs šobrīd vērtējat stāvokli Latvijā? Vai likumā vispār ir skaidri minēts, kas šādās krīzes situācijās notiek ar darbiniekiem un ko var darīt darba devējs?
Es teiktu tā: pats galvenais, šobrīd, šajā situācijā, ir jāatceras, ka likums ir jāpiemēro arī krīzes laikā. Kādam var rasties iespaids, ka šādā situācijā dzīvojam, kā gribam. Tā nav. Darba likums ir jāpiemēro arī šajā situācijā, tāpat kā tas būtu bijis jebkurā citā. Likums diezgan detalizēti norāda, kā rīkoties. Ja uzņēmumam vispār nav naudas, nelaimīgi sagadījies, ka nav ienākumu, tas nenozīmē, ka likumu var neievērot. Tad ir citi likumā noteikti risinājumi. Piemēram, uzņēmums tiek likvidēts, un darbiniekiem tiek atgādināts, kādas ir viņu garantijas šajā gadījumā. Tad iesaistās arī valsts.
Kā ir ar situācijām, kad uzņēmums netiek likvidēts, bet tiek atlaisti darbinieki?
Jā, šobrīd runājam par situācijām, kad uzņēmums turpina funkcionēt – iespējams, mazāk, iespējams, ar mazāku apgrozījumu un aktivitāti, bet darbība turpinās. Sāksim uzreiz ar atlaišanu. Tādos gadījumos paredzēts: ja uzņēmums redz, ka tā saimnieciskajā darbā ir būtiskas pārmaiņas, likums tam ļauj veikt saimnieciskus un organizatoriskus pasākumus, kā rezultātā tas var gan samazināt darbinieku skaitu, gan funkcijas, gan arī atalgojumu, ko darbiniekiem izmaksā. Tas būtu tieši tādā gadījumā, ja tiek veikti šie organizatoriskie pasākumi un darbiniekiem tiek izteikts uzteikums vai nu par darba attiecību izbeigšanu, ja nav cita darba, ko viņiem piedāvāt, vai arī tiek piedāvāta jauna pozīcija ar jauniem nosacījumiem, jaunu atalgojumu.
Bet tad vienalga ir jāievēro: mēnesis uzteikumam, mēnesi darbiniekiem tiek izmaksāta iepriekšējā vidējā izpeļņa. Tā ka šajā gadījumā visi risinājumi ir vietā.
Kādā apmērā jāizmaksā atlaišanas pabalsts?
Ja tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības, darbiniekam izmaksā atlaišanas pabalstu atbilstoši tam, cik ilgi viņš nostrādājis, vai arī koplīgumā ir noteikta kaut kāda lielāka summa. Bet nevar teikt, ka vienmēr pienākas tā sauktā trīs algu kompensācija. Šāda prasība no darbiniekiem bieži vien tiek dzīvē novērota – bet, nē, automātiski to tā neizrēķina. Ja cilvēks strādājis līdz pieciem gadiem, parasti tā ir viena mēneša vidējā izpeļņa. Protams, ja vien darba koplīgumā nav paredzēti kādi labāki nosacījumi.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Džordžs Pederasts
Jefiņš
hmmm