Salaspils nometne bez mītiem

Tajās tika pieminēta arī Salaspils "nāves nometne", un grāmatās bija aprakstīti patiešām briesmīgi briesmu darbi, tik briesmīgi, ka neizkrita no prāta, – pie simt tūkstošiem nogalināto, asiņu ņemšana no bērniem vācu virsnieku vajadzībām, bērnu indēšana ar arsēnu, to ieberot viņiem tējā... 1967. gada 31. oktobrī, kad mācījos 4. klasē, tika atklāts Salaspils memoriālais ansamblis, un vēlāk mēs no skolas tikām turp vesti un audzināti naidā pret fašistiem. Jau 90. gadu sākumā man iznāca intervēt bijušo Salaspils nometnes un Būhenvaldes koncentrācijas nometnes ieslodzīto, ārstu un populāro rakstnieku Miervaldi Birzi, un no viņa teiktā bija nojaušams, ka padomju propaganda Salaspils nometnes šausmu patiesos apmērus un izpausmes varēja būt pārspīlējusi. Asiņu ņemšanas sakarā grāmatā Padomju Latvijas memoriālie ansambļi (1986) ir gan citēti Birzes par Salaspili teiktie vārdi: "Ja jūs redzētu papīra lapu, uz kuras rakstīts, ka te nomocīti, piemēram, desmit tūkstoši, jūs notikušā šausmas nepārdzīvotu tā, nekā ja būtu redzējis tikai vienu Salaspilī mirušu, novārgušu bērnu, no kura pirms tam sūktas asinis." Taču žurnāla Rīgas Laiks 1997. gada augusta numurā intervijā Ievai Lešinskai Birze sacīja: "Kad nonācu Vācijā, visas Latvijas nometnes likās kā sanatorija." Un izteica nožēlu, ka viena vai otra totalitāra režīma upuriem dažādos laikos tiek pievērsta dažāda uzmanība: "Briesmīgi, ka Latvijas vēsture ir padarīta par līķu biržu – cits līķis lielā cenā, cits vispār nekādā... Padomju laikā tie, kas bija gājuši bojā gulagā, bija pilnīgi bezvērts līķi; tagad tie, kas gājuši bojā vācu nometnēs, ir bezvērts līķi... Vienīgie, kas vienmēr turas vidējā cenā, ir žīdi."Arī Salaspils nometne ir aktīvi izmantota šādas "līķu biržas" statusā. Ne tikai padomju laikos, it īpaši 60. gadu pirmajā pusē, kad Hruščovam pēc staļinisma noziegumu atmaskošanas vajadzēja līdzsvaram atrast kādu režīmu, kas būtu vēl noziedzīgāks nekā viņējais. Salaspils vārds tiek propagandiski locīts arī mūsdienās, ja atceramies, cik asa bija oficiālā Krievijas reakcija 2005. gadā pēc tam, kad Vaira Vīķe-Freiberga Vladimiram Putinam uzdāvināja grāmatu Latvijas vēsture. XX gadsimts, kurā zem Salaspils bijušā ieslodzītā Kārļa Buša zīmētā nometnes attēla bija norādīts, ka tas ir bijis paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne (nevis koncentrācijas nometne). Tad Krievija, kurā Otrā pasaules kara mitoloģizēšana sev nekritiski labvēlīgā gaismā jau bija uzņēmusi apgriezienus, atkal cēla augšā padomju propagandas mītus par simt tūkstošiem nogalināto un bērnu izmantošanu medicīniskos eksperimentos. Tika piesaukts pat jēdziens "Latvijas Osvencima". Tāpēc tik nozīmīgs ir šajās dienās izdotais 432 lappuses biezais vēsturnieku Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes akadēmiskais pētījums Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941–1944. Monogrāfija ir tapusi vismaz desmit gadu, tās tapšanu stimulējusi ne tikai autoru akadēmiskā interese par Salaspils nometnes vēsturi un vēlme kliedēt dažus padomju propagandas mītus, bet arī Salaspils novada pašvaldības vēlēšanās sadarbībā ar Daugavas un Okupācijas muzeju veidot Salaspils memoriālā jaunu ekspozīciju, saglabājot arhitektoniskās vērtības un izveidojot jaunus vides objektus, lai dotu objektīvu informāciju par kara laika notikumiem Salaspils nometnē. Ir cilvēki, tostarp bijušie nometnes ieslodzītie, kuriem nav pieņemams, ka vēsturnieki raksta ne tikai par nacisma noziegumiem Salaspils nometnē, bet arī izkliedē padomju propagandas mītus, ar kuriem viņi ir uzauguši. "Mūsu darba mērķis nekādā ziņā nav kontrpropaganda, un nevienu brīdi mums neviens nav teicis, kā būtu jāraksta vēsture. Lai cilvēki lasa un vērtē," saka grāmatas autori. Tā kā šis ir pirmais akadēmiskais pētījums par Salaspili, lai noskaidrotu, kas nometnē īsti notika, gribot negribot bija jāšķetina arī padomju propagandas apgalvojumi. Putina režīmam simpatizējošie Latvijas krievu mediju propagandisti, protams, ikvienā ar Otro pasaules karu saistīta padomju mīta apšaubījumā meklēs "vēstures pārrakstīšanu", bet pētījuma autori uzsver, ka, lai Salaspils vēsturi pārrakstītu, tā vispirms bija jāuzraksta. Tas arī šajā grāmatā ir darīts. Pašlaik cilvēki, kuri atbrauc uz memoriālu, ierauga uzrakstu_ Aiz šiem vārtiem vaid zeme _un padomju ideoloģijas apdvestas skulptūras, kas neizsaka nometnes būtību. Grāmatas nosaukumu autori izvēlējās apzināti, ņemot pazīstamu zīmolu un piepildot to ar jaunu saturu, proti, atsedzot Otrā pasaules kara daudzšķautņainās izpausmes Latvijā, kuras padomju propaganda noklusēja. Lai gan dažreiz dzirdēts, ka nedaudzajās Salaspils nometnes laika fotogrāfijās ieslodzītie izskatoties pārāk labi baroti, autoru pētījums neliek apšaubīt vērtējumu "aiz šiem vārtiem vaid zeme" – Salaspils nometne ar savu nežēlību, brutalitāti un necilvēcīgajiem dzīves un darba apstākļiem maz atšķīrās no citām nacionālsociālistiskās Vācijas soda nometnēm. Toties padomju propagandas mītiem par simt tūkstošiem Salaspilī nogalināto, medicīniskiem eksperimentiem ar bērniem vai pat "pazemes gāzes kamerām" gan nav apstiprinājuma. Par to, kāda patiesībā bija ieslodzīto dzīve Salaspils nometnē - bez padomju propagandas pārspīlējumiem un šausminošiem mītiem - lasiet Egīla Zirņa rakstā Salaspils bez mītiem žurnāla SestDiena 5.-11.februāra numurā!