Baltā vārna

"Baltvilka dzejoļos bērniem ir tās aizraujošās valodas brīvības spēles, kas trenē valodas drosmi, bet tajās allaž jūtams, ka atraisītās fantāzijas un asprātīgo sižetu pamatā ir precīzi vērojumi, ka runa ir tikai par to, kas pašam Baltvilkam ir personiski svarīgi," vērtējot Baltvilka nozīmi bērnu literatūrā, raksta dzejniece, Baltvilka bijusī kolēģe Inese Zandere. "Es tiešām neticu, ka visi rakstnieki raksta tikai par to, kas viņiem ir personiski svarīgi, jo ir tik daudz tekstu, kas personiski neattiecas ne uz vienu. Baltvilka bērnu grāmatas nemētājas ar nejaušiem žilbinošiem atradumiem, nepieblīvē tekstu ar liekiem vārdiem un pašmērķīgām konstrukcijām, viņš uztic tekstam pats sevi un pats ir uzticams, viņa rīkle nav kā vilkam, kas aizskrējis pie kalēja, lai izliktos par kazlēnu mammu, – viņš runā pats savā balsī."

Šo "runāšanu pašam savā balsī" arī kā ētisku principu ir apstiprinājis Baltvilks pats, 1997. gadā izdotajā apgāda Likteņstāsti autobiogrāfiju sērijas grāmatā Laimīga cilvēka dzīvesstāsts un 33 dzejoļi rakstot: "Man ir daudz mākslinieciski vāju dzejoļu, bet nav nevienas rindiņas, par kuru būtu jātaisnojas, ka to esmu rakstījis, kaut kādu apstākļu spiests." Tak ne tikai viņa dzejoļi un proza, arī Baltvilks pats bija un palika ārkārtīgi skaidrs cilvēks pat uz slēpta pretpadomju protesta cauraustās okupētās Latvijas rakstniecības fona kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām, kad ienāca literatūrā. Ar šo ētisko maksimu vien gan nebūtu pieticis, lai kļūtu par ievērojamu latviešu dzejnieku 60. gadu beigās un 70. gados, kad savas radošās virsotnes sasniedza tādi izcilnieki kā Ojārs Vācietis, Imants Ziedo​nis, Knuts Skujenieks, Vizma Belševica, Velga Krile, spilgti sevi pieteica Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Leons Briedis, Māra Zālīte un vairākas citas nesajaucamas balsis. Ar neatkarīgu stāju vien un pat ar bērnu literatūras sekcijas nodibināšanu Latvijas Rakstnieku savienībā nebūtu pieticis, lai Baltvilks kļūtu par vienu no latviešu bērnu dzejas stūrakmeņiem. Tāpat kā palikšanai tikai latviešu 60.–70. gadu apliterārās bohēmas aprakstos un nekur citur būtu papilnam pieticis ar daudzinātajiem Baltvilka izgājieniem gan "Rokpeļņa komūnā", gan ornitologu vidē un dažā citā vietā, jo minētajos gados Latvijā netrūka cilvēku, kas alternatīvu padomju dzīves bezcerībai meklēja alkoholā un, sasmēlušies tur drosmi, nostrādāja ne vienu vien mūsdienās grūti iedomājamu pārgalvību. Nē, Jānis Baltvilks jeb Džo vai Džonītis, kā viņu sauca draugi un kolēģi (vai Baltzaķis, kā Jāni bija nokristījis spalvasbrālis Ņurbulis jeb Aivars Neibarts), bija dzejnieks jebkurā agregātstāvoklī un amatā, un arī viņa izgājienos izpaudās visupirms nenoslāpējama poētiskā vilkme un talants. Ja pieņemam, ka ar dzejnieka muti runā Dievs, tad caur Baltvilku Dievs runāja lielu un mazu putnu balsī, izdomātus putnus ieskaitot, un jebkurā kompānijā Baltvilks bija pamanāms kā baltā vārna.


Septiņlapu laimīte

Zīlītēs savas mūža gaitas sācis, ar Zīlīti Baltvilks arī beidza, būdams šā bērnu žurnāla redaktors kopš 1987. gada. Dzimis un gandrīz visu pirmo mūža gadu pavadījis Kurzemes katlā (šis fakts inspirējis arī dažu Baltvilka dzejoli), 1949. gada rudenī viņš ar māti no dzimtajām Smārdes pagasta Zīlītēm pārcēlās uz Lielvārdi pie tēva, kurš bija sācis mainīt dzīvesvietas, tā cerot paglābties no izsūtīšanas kā kulaks. 1951. gada sākumā tēvu tomēr Lielvārdes stacijā uz perona arestēja un piesprieda 25 gadus Komi akmeņogļu raktuvēs. 1955. gada maijā pie ziedoša ceriņu krūma ceturtās klases skolnieks Baltvilks piedzīvoja vienu no visneaizmirstamākajiem dzīves brīžiem – atradis laimīti ar septiņām ziedlapām, to lēni košļāja un pie sevis atkārtoja: "Kaut tēvs pārbrauktu mājā! Kaut tēvs pārbrauktu mājā..." Šī pieredze gan nebija viņu atturējusi no iestāšanās pionieros un dedzīgas bērna vēlmes cīnīties par mieru visā pasaulē, tomēr Baltvilka pirmie pantiņi, pēc literatūras skolotājas mudinājuma sacerēti skolas žurnālam, bijuši par zaķiem un žagatām, nevis par Ļeņina un Staļina lietu. Ceturtajā klasē latviešu tautas pasaku, Pumpura Lāčplēša un Plūdoņa un Raiņa bērnu dzejas lielā cienītāja intereses putnu virzienā pavērsa tolaik ļoti populāra persona Kārlis Grigulis, kurš vasarās dzīvoja Lielvārdē.​ Tajā pašā neaizmirstamajā ceriņu laimīšu ēšanas reizē Baltvilks esot izteicis arī vēlmi: "Kaut es kļūtu par ornitologu!"