Bindes viedvalsts

Kur sākās LMT darbība? Kādā garāžā, līdzīgi dažam pasaulslavenam uzņēmumam?

Ne gluži garāžā – sanācis tā, ka vairākus savas darba dzīves periodus esmu sācis bērnudārzos. Mana pirmā darbavieta bija VEF korpuss R4 Bērzaunes ielā, tas kādreiz bija bijis bērnudārzs (pirms tam Ērenpreisa savrupmāja). Savukārt LMT no VEF nopirka ēku Ūnijas ielā 39, arī tur pirms tam bija bijis bērnudārzs. Vienu brīdi pat mitinājāmies kopā ar bērniem, viņi bija vienā ēkas spārnā, mēs otrā. Pašreizējā ēkā Ropažu ielā 6 iekārtojāmies 2002. gada aprīlī.

Šo vietu LMT birojam aiz VEF Kultūras pils izvēlējāties, lai no jūsu kabineta loga būtu skats uz Vefu?

Nē. Tajā laikā te nekāda lielā celtniecība nenotika, šī vieta vienkārši bija tukša, varēja iegādāties zemes gabalu. Toreiz runāja, ka mūsu ēka aizēnošot VEF Kultūras pili, bet nu jau tās ēkas, kas tagad te tiek celtas, aizēno arī mūs.

Taču LMT ir vistiešākā saikne ar Vefu gan personiskā, gan ideoloģijas līmenī. 13 gadu esmu nostrādājis Vefā dažādos amatos, pēc tam 1991. gada beigās saņēmu piedāvājumu vadīt, pareizāk sakot, veidot un vadīt jaunu uzņēmumu, un ļoti daudz no tām vērtībām un idejiskā pamata, kas bija Vefā, man ir izdevies pārcelt uz LMT. Liela daļa no LMT sākotnējās 28 darbinieku komandas bija bijušie vefieši, un VEF ideoloģija bija: jebkurš darbs ir jāizdara maksimāli labi.

Šodien ir modē runāt par dažādām inovācijām. VEF noteikti bija ļoti inovatīvs uzņēmums, tur tika radītas daudzas tādas lietas, kas toreiz Padomju Savienībā bija pilnīgs jaunums, turklāt šīs lietas bija arī tehnoloģiski ļoti augstā kvalitātē. Piemēram, 1980. gada Maskavas olimpiskajām spēlēm Vefā tika izgatavots mākslas vingrošanas tiesāšanas komplekss Gimnast, tam laikam pasaulē unikāls, tāpat arī dažādi elektroniskie tablo, pirmās mikroprocesoru iekārtas, automātiskais ēdināšanas kombināts, kurā bija automatizēts viss, sākot ar kotlešu pasniegšanu un beidzot ar kartupeļu biezputras un zupas iepildīšanu un trauku un paplāšu mazgāšanu. Norēķinu karšu toreiz vēl nebija, bet VEF darbinieki varēja abos ēdināšanas kompleksos izmantot speciālas maksājumu kartes, kuras reģistrēja maksājumus, un pēc tam grāmatvedība veica norēķinus – tam laikam tas bija diezgan unikāls risinājums.

Vai šī VEF ideoloģija bija mantota no Latvijas brīvvalsts laika?

Noteikti! Man bija tas gods strādāt kopā ar augstas klases meistariem, kuri bija darbojušies jau pirmskara Latvijā. Piemēram, pazīstamais atslēdznieks un burātājs Jānis Vinklers, izcils profesionālis ar ļoti augstiem ētikas principiem. Inženieru doma Vefā bija ļoti spēcīga – kā ar minimāliem līdzekļiem un relatīvi ierobežotu resursu apjomu var radīt unikālas lietas.

Vai tad padomju laikā līdzekļi nebija ierobežoti tikai civilajai sfērai? Militārām vajadzībām Padomju Savienība neko nežēloja.

Tas ir viens no mītiem, ka Vefā būtu bijusi galvenokārt militārā rūpniecība. Jā, VEF ražoja sakaru tehnoloģijas arī militārām vajadzībām, tomēr tā nebūt nebija pati lielākā daļa. Labākajos laikos VEF ražoja kvazielektroniskās telefonu centrāles, apmēram miljonu sadzīves radioaparātu un trīs miljonus telefonu aparātu gadā, kas bija viens no lielākajiem apjomiem PSRS.

Vai padomju funkcionāri novērtēja Vefa inženieru intelektu?

Jā, VEF īpatnība bija tā, ka te profesionalitāte tika vērtēta augstāk nekā piederība kompartijai. Rezultāts bija svarīgāks nekā ideoloģija.

Tad vēlreiz jāuzdod jums noteikti jau daudzreiz uzdotais jautājums – kāpēc VEF neturpināja pastāvēt?

Vienas atbildes nav, bet domāju, ka VEF varēja pastāvēt – protams, ne tādā formā un ar tādiem apjomiem kā padomju laikā. Globālās konkurences apstākļos ražošanas struktūra bija jāmaina, bet to varēja izdarīt. Radiouztvērēju ražošanas jomā būtu grūti konkurēt ar Austrumāzijas relatīvi lētajiem aparātiem. Tajā pašā laikā Vefam bija ļoti liels inženieru potenciāls, daudzas lietas varēja ražot sākotnēji kā nišas produktus ar augstu pievienoto vērtību un šo ražošanu attīstīt – tās varēja būt mēriekārtas, automātiskās vadības sistēmas. 80. gadu vidū Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes valstu ietvaros sākās liels elektronisko telefonu centrāļu projekts EC CKT, kurā VEF bija vadošais uzņēmums, un uz atmodas laiku šī sistēma bija tuvu gatavībai, trūka varbūt gada, lai to varētu ražot masveidā. Piekļuve pasaules tirgum bija tās ražošanai drīzāk izdevīga, jo nozīmēja arī piekļuvi līdz tam grūti iegūstamām elektroniskajām komponentēm. Šo sistēmu varēja novest līdz kondīcijai, sākt ražot, un tā varētu sekmīgi konkurēt ar Siemens, Nokia un Alcatel sistēmām. Taču neatradās neviens līderis, kurš šo lietu varētu pārņemt un novest līdz galam. 

Jūs nevarējāt uzņemties šāda līdera lomu?

Es tajā laikā jau strādāju LMT. Lai gan zināma saikne bija – Vefā bija ļoti spēcīga Tautas frontes grupa, man bija uzdots vadīt Tautsaimniecības komiteju, kurā analizējām riska faktorus neatkarības atgūšanas periodā. Tur iezīmējām arī iespējamos VEF attīstības virzienus. Ar toreizējo VEF vadību mums bija garas, sarežģītas, bet produktīvas diskusijas. Diemžēl drīz pēc tam VEF ģenerāldirektors Ivars Bražis aizgāja pensijā, un viņa pēcteči šādam radikālam solim nebija gatavi.

Tātad Latvijas valdība VEF sabrukumā nav vainojama?

Valdības vaina bija tāda, ka tā lika ražot produkciju, par kuru bija skaidrs, ka to nevarēs pārdot. Bija apsolīts, ka par to norēķināsies, bet rezultātā viss izvērtās lielos nodokļu parādos, uzrēķinos un tā tālāk. Toreizējās valdības ideoloģija bija, ka Latvijai nav vajadzīga rūpniecība, mēs būsim banku pakalpojumu centrs, tilts starp Austrumiem un Rietumiem ar skatu uz vienu pusi un muguru pret otru. Tā stāvot, var arī kaklu izmežģīt.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 10.-16.februāra numurā!