Bet tad nu gan pēdējoreiz, — apliecinājis savu atgriešanos popmūzikā, klausulē nosmejas Jānis Lūsēns. Tāpēc, ieradies uz interviju ar komponistu, divu pagājušā gadsimta 80.gadu leģendāru Zodiaku vadītāju, vispirms noskaidroju, kāpēc viņš tā ir teicis. Popmūzika apnikusi vai dzīvot apnicis?
"Mēs katru dienu mirstam un dzimstam no jauna, un katru dienu ir lielas iespējas," Lūsēns mani nomierina un stāsta par savu jauno ieceri: kopš Zodiaka un Liepājas dzintara laikiem, tātad faktiski kopš 90.gadu sākuma, viņam faktiski vairs tāda dauzīšanās neesot bijusi. Pēdējos gadus akadēmiski izglītotais komponists vairāk rakstījis vokālo kamermūziku. Pa šiem gadiem dažādos projektos viņam "izkritis" pa dziesmai, kas pašam liekas pietiekami foršas un delverīgas, lai tās tagad piedāvātu klausītājam. Tomēr lielākā daļa dziesmu ir jaunas, "lielā entuziasmā pierakstītas klāt", veidojot Promenādi — Lūsēna jaunu muzikālo apvienību ar pazīstamiem solistiem: Anmary un Uģi Rozi. Jūnija sākumā Promenāde izdod savu pirmo CD albumu Dāvana, tajā būs 14 dziesmas. Albuma atvēršanas koncerts notiks 3.jūnijā Daugavas koncertzālē. "Viņi pieskaņojas mums," Lūsēns pasmaida, kad norādu, ka koncerts notiks prezidenta vēlēšanu dienā.
Ārā no rāmjiem
Tiešais grūdiens, kas Lūsēnam izraisījis Promenādes tapšanu, bijis uzaicinājums piedalīties Radio 2 lielajā ballē Arēnā Rīga. Tad daudzu dziesmu autors konstatējis, ka viņam faktiski nav ar ko tādā pasākumā iziet... "Sāku ar Uģi Rozi runāt, kamēr teicu: uztaisām duetu! Tā tas aizgāja. Sākām skatīties: re, šo dziesmu tam var forši uztaisīt, vēl šo... Uzrakstīju vēl kādas jaunas dziesmas."
Vaicāts, vai Promenāde ir viņa jaunā grupa, Lūsēns atgaiņājas: "Manā vecumā grupa — nē, nē... Tā ir muzikālā apvienība, varam arī trijatā paspēlēt. Promenāde tāpēc, ka promenādē vari satikt dažādus ļaudis, sākot ar bomžiem, un tas arī mūsu mūzikā ir iekšā." Pēdējos gadus Lūsēna muzikālie projekti bieži bijuši tādi, kuros viņam jāturas noteiktos rāmjos: žanrs, skatītāji, libreta autors..."Visi tie cilvēki, kas tev tādā projektā ir apkārt, vienā ziņā ļauj tev caur viņiem realizēties, bet, no otras puses, tas ir kā liels žogs — ar katru jārēķinās, jābūt pingpongā. Promenādē būs tikai ģitāra, basģitāra, bungas, es un divi dziedātāji." Atšķirībā no jaunajām grupām, kurām ļoti svarīgi ir ievērot stila robežas (nedrīkst ne tādu un tādu skaņu izmantot, ne tādu harmoniju, un pat cepurītei jābūt pareizā krāsā, jo jānotur brends), Lūsēna jaunajā muzikālajā pasākumā šādu robežu nav. Te vienā gabalā varot būt pat trīs stili — regejs, roks un vēl kaut kas. "Izdauzīsimies, un tad jau redzēs, nekādas pretenzijas ar šo neuzstādām. Uz to visu nevajag skatīties tā baigi nopietni, lai gan tur būs nopietni Māra Čaklā, Māra Melgalva, Ojāra Vācieša, Ineses Zanderes un citu dzejnieku teksti," saka Lūsēns, kura pietāte pret latviešu dzeju un vienlaikus izvēlība ir labi zināma. "Cik tos gabalus esmu sūtījis un rādījis veciem rokmūzikas faniem, tie ir baigā starā, neraugoties uz stilu sajaukumu."
Loks noslēdzas
Atgriešanās popmūzikā Lūsēnam rada sajūtu, ka noslēdzas kāds loks. "Kad biju maziņš puisītis, Liepājā biju fanātiski aizrāvies ar ērģelēm, gāju uz baznīcu un spēlēju. Tad vidusskolā mums radās grupa, kurā ģitāru spēlēja pašreizējais Radio SWH vadītājs Jānis Šipkēvics, bungas fotogrāfs Jānis Girnis, basu Valdis Alviķis (tagad jau Dzelzs vilka Kārļa Alviķa vecaistēvs), mana dēla mamma Maija ar savu dvīņumāsu Larisu dziedāja. Pats fenomenālākais un labākais visā tajā lietā bija tas, ka kādā skolēnu konkursā Ko tu proti? mūs ieraudzīja ansambļa Menuets vadītājs Jānis Blūms. Tad mums izveidojās tāds kā mazais Menuets, spēlējām Balādes par Matisonu, visu Imanta Kalniņa tālaika zelta repertuāru, Blūms brauca pie mums un konsultēja. Tā bija superskola!" Arī "Mazajā Menuetā" Lūsēns spēlēja ērģeles, tikai elektriskās Weltmeister, un Blūms vienmēr esot brīnījies, kādas skaņas viņš no tām dabū ārā. To, ko tagad klausītāji varēs dzirdēt Promenādes koncertā 3.jūnijā, Lūsēns raksturo kā atgriešanos pie saviem popmūziķa pirmsākumiem, pie Imanta Kalniņa. "Nevar noliegt, ka viņa iespaids tur ir, man viņš Latvijā ir numur viens."
Kopš "mazā Menueta" laikiem turpinās Lūsēna komponista personības dalīšanās starp akadēmisko mūziku un popmūziku. "Tagad vajadzētu it kā tam popsim pielikt galu un iet uz apskaidrību..." Šī dalīšanās komponistam esot mokas, tā viņu gan baro, gan ēd nost. "Nesen uzrakstīju akadēmisku darbu Artišoku trio čellam, klavierēm un marimbai, ko spēlē trīs superīgas meitenes, bet jūtu, ka darbošanās mūziklos un popmūzikā man nojauc robežas — brīvi darbojos ar formu, neesmu iebaidīts no kritiķiem, esmu tik tālu no akadēmiskās sfēras principiem, kas šobrīd ir izvirzīti un liekas svarīgi, bet rīt, protams, atkal mainīsies..." Aktuālās akadēmiskās mūzikas koncertos Lūsēns dzirdot maz jaunrades un izaicinājuma. "Visi aizrāvušies ar garīgumu. Esmu aizdomājies, ka tās ciešanas, kas garīgajā mūzikā atspoguļotas, patiesībā ir tāda Dieva zaimošana, tā faktiski ir neapmierinātība ar dzīvi. Ja tu esi ticīgs un garīgs cilvēks, tev jāpriecājas par to, ka esi šai pasaulē ielaists. Ciešanu dziesmas ir tāda nepateicība," stingri nosaka Lūsēns un tūlīt arī smiedamies atzīst, ka pašam savulaik bijušas depresīvas dziesmas.
20 miljoni plašu
Lūsēna studiju laikā, pagājušā gadsimta 70.gadu beigu Latvijas Valsts konservatorijā, pedagogi bija ar lielu gadu stāžu, nodarbības faktiski bija formālas, un īstie muzikālie meklējumi notika studentu vidē. Četrus gadus Lūsēns nosēdēja vienā solā ar Artūru Maskatu. "Artūrs sestdienās, svētdienās domāja augstas domas, bet mēs ar čaļiem braucām kāzas spēlēt un atvedām paiku un šņabīti veselai nedēļai, lai Artūrs arī nākamnedēļ var domāt," atceras Lūsēns. Konservatorijas laikā viņš kopā ar Juri Kulakovu sāka spēlēt grupā Arka, un pašā pirmajā grupas Pērkons koncertā Mākslas akadēmijas karnevālā Pērkonā spēlēja arī Lūsēns. Tomēr vēlāk abi pašķīrās. "Es vairāk biju aizrāvies ar džezu, elektroniku, Juris bija savā saknē sociālais darbinieks, provokators un izaicinātājs. Melodiķa talants viņam ir nenoliedzams, darbs ar tekstu līdzvērtīgs Imantam Kalniņam," stāsta Lūsēns.
Studiju laikā Lūsēns kļuva slavens, pat kosmiski slavens, kad vienu no saviem eksperimentiem ar tolaik vēl samērā jauno parādību sintezatoru parādīja skaņuplašu fabrikas Melodija vadītājam Aleksandram Grīvam. Grīva noreaģēja kā ģeniāls producents, 1979.gadā izdeva plati Disco Alliance, un tā aizgāja ar lielu blīkšķi visā Padomju Savienībā, kur ap to laiku estrādē valdīja sastingums. Speisroka un sintīpopa iedvesmotā Disco Alliance tika pārdota gandrīz 6 miljonos eksemplāru un atdzīvināja ne tikai diskotēkas, bet visu padomju estrādi. "Lai nu pamēģina ar sintezatoru šodien tādu sataisīt," ne bez gandarījuma nosaka Lūsēns, teikdams, ka kopumā šī studijas grupa pārdevusi 20 miljonus plašu. Tā kā Padomju Savienībā kapitālisma nebija, par miljonāru Lūsēns pēc šiem fantastiskajiem panākumiem nekļuva, bet bijušajā PSRS Zodiaku atceras joprojām, nesen viņi viesojās populārajā Krievijas TV šovā Večerņij Urgant.
Otrais Zodiaks
Latvijas popmūzikas fanu sirdīs neaizmirstams ir otrais Zodiaks, Lūsēna 80.gadu beigu grupa ar dziedātājiem Maiju Lūsēnu un Zigfrīdu Muktupāvelu, pie kuru dziedātajām Zodiaka dziesmām youtube vietnē joprojām netrūkst jūsmīgu komentāru. 1987.gadā šis Zodiaks ieguva festivāla Liepājas dzintars galveno balvu. Kad pēc konservatorijas beigšanas bija jābrauc kaut kur strādāt, Lūsēnu nozīmēja uz Liepāju, un viņš tur nokļuva "roka un popmūzikas augstskolā" — zvejnieku kolhoza Boļševiks estrādes orķestrī Neptūns. Lūsēns tam piesaistīja jaunus talantus — ģitāristu Ainaru Virgu, Guntars Račs spēlēja bungas. "Pamazām sākām klaiņot pa kolhoziem, jo tie bija vienīgie, kas varēja nopirkt instrumentus. Kādā skatē tajā laikā, kad pēc grupas Pērkons darbības aizliegšanas cenzūra bija īpaši stingra un tekstus vētīja ar palielināmo stiklu, lai nerastos problēmas, uzliku Zodiaka nosaukumu — kā nekā visā Padomju Savienībā atzīts ansamblis," atceras Lūsēns.
Zigfrīds Muktupāvels, vaicāts, ko viņam nozīmēja sadarbība ar Lūsēnu, saka: visa dzīve izmainījās. "To jau nav grūti iztēloties, kad vienkāršu mūzikas vidusskolas audzēkni pēkšņi uzaicina pie sevis slavenās grupas Zodiaks vadītājs. Tas man bija liels trieciens, viss pārējais kļuva mazsvarīgs. Nokļūt pie jebkura no grandiem ir kā lielo lozi izvilkt. Niks Matvejevs bija Brauna dziedātājs, Ieva Akuratere — Kulakova, man paveicās būt par Lūsēna dziedātāju."
Visu rakstu par Jāņa Lūsēna atgriešanos popmūzikā lasiet Sestdienā!