"Lai arī oratorija nav veltīta Zolitūdes upuriem, tā tomēr ir par viņiem. Viņus pieminot un novēlot mūžīgu piemiņu. Augšāmcelšanās gaismā," teikusi Manfelde. Sakritība vai ne, bet lielākais izaicinājums Operas vadītāja amatā Liepiņam tagad saistās ar būvniecību.
Fragments no intervijas:
Kā tagad jūtaties Operā?
Normāli. Vai izskatās, ka es būtu kļuvis nervozāks? (Smaida)
Ierastais dienas režīms nebija jāmaina?
Nedaudz. Nāku šurp uz kādiem vienpadsmitiem un mājās parasti eju ap astoņiem. Varu pateikt, ka Opera - tas no menedžmenta viedokļa ir diezgan vienkārši. Problēmas ir tikai katrā pašā, kad viņš ir sarežģīts.
Vai esat pietiekami sarežģīts Operai?
Neesmu pārāk sarežģīts. Man pirmām kārtām patīk labas attiecības ar cilvēkiem, patīk, ka neviens nestaigā pa koridoru raudādams, ka varu ieiet ēdnīcā un ar katru runāt, vienalga, vai tas ir skatuves strādnieks vai baleta prīma. Esmu iemācījies deleģēt darbus, kas ir būtiskākais menedžmenta jautājums. Jāstrādā visiem, nevis vadītājam - ja vadītājs strādā, tas nozīmē, ka viņš slikti sadala uzdevumus.
Pats esat operas mīļotājs?
Esmu labs operas vērotājs. Jau gadiem ilgi braucu uz dažādu operu izrādēm, un jebkurā ceļojumā pēdējos 15 gados esmu gājis uz operu.
Kādā režīmā jūsu vadītā Opera tagad strādā - izaugsmes vai stagnācijas?
Tie abi ir tādi ierēdņus apmierinoši formulējumi, atrauti no realitātes. Ja nu kādam kādās valsts iestādēs gribas tā formulēt, lai formulē. Es teiktu, ka Operā ir izaugsme taupības režīmā. Tas, ka Opera var iztikt ar mazākiem līdzekļiem, ir skaidrs; ka var iztikt ar lielākiem līdzekļiem - arī skaidrs. Jautājums ir, ko vēlas īpašnieks, valsts. Ja tā vēlas dārgākus iestudējumus, lai dzied Anna Ņetrebko, Dmitrijs Hvorostovskis, Jozefs Kalleja, Jonass Kaufmans un tamlīdzīgi dziedātāji. Tad jābūt atbilstošam finansējumam. Ja valsts to nevar vai negrib, tad mēs dzīvojam ar to, ko varam.
Kāda ir Nacionālās operas izrāžu kapacitāte?
Piecas operas un divas baleta izrādes gadā, vairāk nav iespējams. Iepriekšējā repertuāra kontekstā ir jāsastāda repertuārs gadam un arī daudziem gadiem uz priekšu, visu laiku jādomā, kā tās kāpurķēdes virzās. Bet tas nenozīmē, ka privātproducenti nevarētu piedāvāt savus darbus! Cilvēkiem, kas nodarbojas ar kultūru, gribētu padot ziņu, ka nepastāv jau tikai viens veids, kā Operā iestudēt izrādes. Jāuzņemas tikai iniciatīva. Negribu tagad sev sist uz pleca, bet Parīzes Dievmātes katedrāle šajā teātrī gāja kā privātprodukcija. Nospēlējām 90 izrādes četros gados.
Kāda ir jūsu nostāja attiecībā uz mākslinieku sadarbību ar Krieviju?
Atbilde ir vienkārša: es gribētu iekšēji nodalīt kultūras lietas no politikas. Viessolisti no Krievijas ir braukuši un brauks. Mums viesizrādes Krievijā tagad nav paredzētas. Kas attiecas uz krievu mūzikas klasiku, tai ar Putina politiku nav nekāda sakara, šīs izrādes ņemt nost no repertuāra man nenāk ne prātā. Starp citu, 1943.gadā vācu okupācijas laikā šeit spēlēja Borodina Kņazu Igoru.
Kur pasaules operteātru skalā ir Latvijas Nacionālā opera?
Esam labs vidus ar tendenci uz augšu. Mūsu koris ir viens no labākajiem operas koriem pasaulē.
Visu interviju ar Zigmaru Liepiņu lasiet 25.aprīļa žurnālā Sestdiena!