Lūk, nevajagot gulēt!
Šāda brauciena laikā autobuss uz vairākām dienām ir mājvieta vairākiem desmitiem cilvēku, kam jākļūst itin kā par vienu saliedētu ģimeni ar kopīgu mērķi. Devāmies ceļojumā ar meitu ne jau pirmo reizi. Jaukās atmiņas par pērn piedzīvoto līdzīgā braucienā mudināja mūs atkal pieciest ceļošanas grūtības, lai gūtu neparasto svētku prieku. Arī šoreiz, kā allaž, bija krietns pulks senioru, kas priecēja. Līdz brīdim, kamēr...
Nezin kāpēc autobuss bija tā pārpildīts, ka mums ar meitu nepietika vietu līdzās. Mēģinājām iebilst, ka nav iespējams sēdēt katrai savā autobusa galā, ja ekipējums kopīgs. Gide centās jautājumu risināt, vēršoties pie pirmajos sēdekļos ērti sēdošajām seniorēm ar lūgumu pārvietoties kaut vai par vienu sēdvietu. Un tad sākās! Viņas taču gadu iepriekš esot samaksājušas tieši par šīm vietām un nenākot ne prātā izkustēties. Netika uzklausītas mūsu iebildes, ka netīkojam pēc sēdēšanas pirmajās rindās, bet lai tikai būtu līdzās un es varētu ērti novietot savu sanagloto kāju, kādēļ bijām samaksājušas par papildvietām. Galu galā bijām pateicīgas kādai sievietei ar meitu, kuras piekrita pārvietoties, kaut tas neatrisināja manas lauztās kājas problēmu. Nē, priekšā sēdošās seniores tik un tā mums to nevarēja piedot.
Visu turp un atpakaļceļu bija jāuzklausa nievājošas replikas gan aizmuguriski, gan tieši, ka, lūk, nevajagot gulēt, bet pieteikties braucienam kā viņas - gadu iepriekš. Beigu beigās, kad niknās pamācības aptrūkās, kundzes ķērās pie manas profesijas nievāšanas, sak, ko tie žurnālisti raksta, galīgi nav ko avīzēs lasīt. Būtu rakstījuši par Rīgas slidenajām ielām, bet nē - tikai tādas muļķības vien, muļķības vien.
Kāpēc tik naidīgi?
Var, protams, apbrīnot priekšā sēdošās ceļotājas enerģiju, kura kareivīgi nosargāja arī līdzās esošo neapmaksāto, tukšo sēdvietu, kaut gide aicināja tur apsēsties vienu braucēju no aizmugures sēdekļa. Tur ļautiņi bija saspiesti kā siļķes mucā. Nezinu, vai gida pienākums bez perfekti izpildītajiem tiešajiem pakalpojumiem - informēšanas par apskatāmajiem objektiem, iekārtošanas viesnīcā, gādību par tualetes un pusdienas pauzēm brauciena laikā un tā tālāk, ietilpst arī labvēlīgas atmosfēras radīšana autobusā. Bet vajadzētu gan. Varbūt tam bija domāta katra tūrista stādīšanās priekšā pie mikrofona? Diemžēl tā nedeva rezultātu. Un tā šoreiz ceļā aizvadītā nomācošā atmosfēra nosita vēlēšanos vēl kaut reizi doties izbraucienā ar firmas autobusu.
Rīgā atgriezāmies pašā Ziemassvētku priekšvakarā, un, kaut arī bija jāmetas iekšā mājas rūpēs, atmiņas par aizvadīto ceļojumu laiku pa laikam iezagās prātā un meklēja atbildi uz jautājumu: kāpēc? It kā jau nekas īpašs. Daudzajos ceļojumos redzēta ceļotāju īpašā kategorija, kas vienmēr pamanās sēdēt priekšējos krēslos aiz šofera un gida. Jā, tas dod zināmas priekšrocības: tikt pirmajam rindā pie tualetēm un ēstuvēm, viesnīcās pie liftiem un gidam pie labās (vai kreisās) rokas, lai nepalaistu garām ne vārda no sacītā. Var jau arī saprast: ja nu senioram slikta dzirde? Vai mūsu autobusa pirmrindnieces saniknoja varbūtība zaudēt šīs priekšrocības? Bet kāpēc tieši vecākās sievietes to uztvēra tik naidīgi?
Kamēr nav izķerti cīsiņi
Manas paaudzes cilvēki taču audzināti labestības, iecietības un pieklājības garā. Kas viņus tā pārveidojis? Vai tiešām aizvadītie padomju gadi ar savu uzspiesto kropļoto morāli un nabadzību? Kad patiešām, garajās rindās pēc pārtikas produktiem stāvot, bija svarīgi būt priekšgalā, kamēr vēl nav izķerti silēs iemestie cīsiņi... Domās stādījos priekšā, kā mūsu niknās līdzbraucējas baznīcā nu aizgrābtībā varbūt klausās eņģeļu vēstījumu Ziemassvētkos: «Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts...» Patiesībā jau ir tā, ka svētku mūsos ir tik, cik tos ielaižam sevī. Nocietinātā un naidīgā sirdī Jēzus bērniņš neatradīs mājvietu.
Domāju, ka ir pienācis laiks arī pie mums, līdzīgi kā ārzemēs, veidot ceļojumu birojus senioriem. Ne vienu reizi vien redzēts, kā kādā ārvalstī piebrauc autobuss, no kura izkāpj cienījama un ļoti cienījama vecuma sirmgalvji. Varbūt viņus pavada psihologi un mediķi... Cerēsim, ka arī mums pienāks tādi laiki. Jo, kā rāda pieredze, Latvijas seniori ir ļoti rosīgi ceļotāji. Un ir pelnījuši mierīgu un labestīgu noskaņojumu, lai varētu izbaudīt visu, kas ilgus gadus bija liegts. Un piedzīvot, ka visiem būs labs prāts un miers virs zemes.