Manuprāt, iestudējums ir vairāk nekā tikai literāra darba korekts lasījums. Tas jūtīgi uztausta ne vien Selindžera spēka, bet arī vājuma punktus.
Jaunības balss
Ja pirmo būtu redzējusi pirmizrādi, iespējams, mana attieksme būtu atturīgāka. Nav šaubu, ka P. Krilovs ir intelektuāli un emocionāli inteliģents režisors, meistars klasikas interpretācijās, ka ar aktieriem viņš strādā filigrāni. Izrāde ir ļoti laba. Bet neatstājas jautājums, vai tā nav pāri plūstošu spēku pašmērķīga dzesēšana. Pārlieku vienkāršas ir patiesības, pie kurām finālā nonāk Madaras Saldoveres Frenija. Selindžers, protams, rakstīja pieaugšanas stāstus par ārkārtēji jauniem, ne tikai pasaulē, bet arī sevī ieklausīties vēl nepaspējušiem cilvēkiem. Bet pirmizrāde tomēr šokē ar atklāsmi, cik ļoti vienkāršoti viņa darbos ir jaunie. Es materiālā līdz šim to tik skaudri nebiju redzējusi. Pēc izrādes pārlasot jāsecina - jā, arī tā Selindžeru iespējams skatīt. Patīkami, protams, ka aktieri tēlus iemieso ar uzmanību pret sīkākajām detaļām, precīzi raksturojot, bet nekariķējot. Katram pazīstamas pusaudža paštaisnas histērijas eksplikācija bez nosodījuma vai agresijas. Formas perfekcija, kas ļauj izbaudīt teātri kā matemātisku formulu, emocionāli atstājot vienaldzīgu. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka pirmo nejauši redzēju izrādes mēģinājumu. Kristīnes Abikas iekārtotajā telpā, kurā stikls nodala ielu no radio studijas un cilvēku no cilvēka, varoņi pūlas atrast ne tik daudz iespēju saprasties, kā spēku garīgai izdzīvošanai, veidu, kā saglabāt savu balsi. Apziņa, ka esi viens pret visu, protams, ir klātesoša, tomēr P. Krilovam izdevies materiālā ielikt burvīgu neviennozīmīgumu - varoņi vienlaikus ir arī neapšaubāmi tuvi cilvēki, kuri no sirds, kā nu katrs to saprot, cenšas virs ūdens noturēt arī pārējos. Par kara lauku, kurā sastopas dažādās izdzīvošanas koncepcijas, kļūst Frenija.
Divi stāsti
M. Saldoverei, šķiet, līdz galam vēl nav skaidrs, kāda ir viņas varone, tāpēc redzami divi paši par sevi pārliecinoši, bet viens otru izslēdzoši varianti. Pirmizrādes Frenija bija egoistiska pusaudze, kuru apbūris pašas balss tembrs un totāla nespēja saskatīt citus. Mēģinājumā viņa bija apmaldījusies, nelaimīga sieviete. Ir būtiska atšķirība starp scēnu, ko rīko bērns kaprīzes dēļ, un histēriju, kurai visiem spēkiem cenšas neļauties, tomēr kapitulē tās iznīcinošā spēka priekšā. P. Krilovam izdevies radīt unikālu, ārkārtēji fleksiblu formu - kaut Frenijas traktējums atšķirīgos vakaros maina koncepciju par 180 grādiem, stāsts ir loģisks. Vēl vairāk - tas ir mākslas darbs. Acīmredzot šādi izrādē manifestējas sagatavošanas posms - izsmeļoša literārā darba analīze, fiksējot ne tikai nepieciešamo, bet arī iespējamo. Īpaši tas apliecina P. Krilova unikālo talantu darbā ar aktieriem. Izrāde ļāvusi izveidot burvīgas raksturlomas Ivaram Kļavinskim (Badijs) un Jānim Vimbam (Leins). M. Saldoveres Frenija kļūst par notikumu katalizatoru. Izrādes centrā nonāk Kaspara Zvīguļa Zūijs un Ināras Sluckas Besija. Abi aktieri filigrāni iemieso daudzslāņainus, pretrunīgus tēlus. Partnerības jūtīgums, kādā abi strādā gan attiecībā viens pret otru, gan pret kolēģiem, raisa apbrīnu. Izrāde ir būvēta nevis no stāvokļu fiksācijām, bet gan kā atmosfēru plūdums, aktieri atsaucas uz vissīkākajām izmaiņām tajā. Forma ir pietiekami stingra, lai noturētu vietā sižetu, vienlaikus absolūti mainīga. Pirmizrādē tapa stāsts par ģimeni, kas auklējas ar kaprīzo, bet mīlēto pastarīti. Mēģinājumā izspēlētais variants ir sarežģītāks - visi mokās, nevienam nav atbilžu, toties ir iekšēja nepieciešamība jebkuriem līdzekļiem palīdzēt tiem, kurus mīl. Tas ir cilvēcības triumfs pār tukšiem, pat ja patiesiem, vārdiem.