Daudzi to atminēsies kā protestu gadu, jo cilvēki izgāja ielās ne tikai tādēļ, lai pieprasītu atkāpties autoritāriem vadoņiem, bet arī lai izteiktu neapmierinātību ar politiķu rīcību, risinot smagās ekonomiskās problēmas. Krievija gada nogalē piedzīvoja pēdējos 20 gados lielākās demonstrācijas, kas bija vērstas pret nupat notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātu iespējamo falsifikāciju par labu valdošajai partijai.
Šis gads īpaši neveiksmīgs bijis tirāniem, kuri krita cits pēc cita kā domino kauliņi, un pasaules ekonomikai, kuras likstas lielā mērā bija saistītas ar Eiropas līderu nespēju rast eirozonas parādu krīzes risinājumu.
Diemžēl arī 2011. gadā pasaulei garām nepagāja lielas traģēdijas - dabas un cilvēku izraisītas. Pie pirmajām noteikti jāmin spēcīgā zemestrīce un tās izraisītais postošais cunami Japānā, pie otrajām jāpiesauc Norvēģijas slaktiņš, kad psihiski slims pret imigrāciju noskaņots vīrietis sarīkoja sprādzienu un apšaudi, kurā nogalināja 77 nevainīgus cilvēkus, galvenokārt nepilngadīgus jauniešus.
Tirānu beigas
Šis gads faktiski pagāja tā sauktā Arābu pavasara zīmē, jo protestu vilnis, kas reģionā sākās janvārī, turpinās arī pašlaik. Tomēr joprojām notiek strīdi, vai notikumi arābu valstīs ir uzlūkojami kā viens veselums vai arī tās bija atsevišķas sacelšanās. Neviens tagad nevarēs atbildēt, vai viss būtu attīstījies tieši tāpat, ja janvāra sākumā Tunisijas mazpilsētā pie vietējās administrācijas ēkas nebūtu aizdedzinājies ielu tirgotājs, kuram bija apnikusi valstī valdošā korupcija un nabadzība.
Kad, protestētāju mudināts, 14. janvārī no valsts aizbēga 23 gadus valdījušais Tunisijas prezidents Zīns el Ābidīns bin Alī, nemieru bumba lielā ātrumā pārvēlās pāri Ēģiptei, Lībijai, Sīrijai, Jemenai un citām arābu valstīm. Pa Tunisijas vadoņa iestaigāto taciņu vēlāk aizsoļoja arī Ēģiptes autoritārais valdnieks Hosnī Mubaraks un Jemenas nedemokrātiskais prezidents Alī Abdula Sālehs. Savukārt Lībijas ilggadējo diktatoru nogalināja dumpinieki. Tiek prognozēts, ka nākamgad no troņa tiks gāzts arī Sīrijas prezidents Bašārs el Asads.
Pie kritušajiem tirāniem jāmin arī Ziemeļkorejas vadonis Kims Čen Irs, kuru pirms dažām nedēļām ķēra sirdstrieka, un slavenākais mūsdienu terorists Osama bin Ladens, kurš pēc 10 gadu ilgas slapstīšanās tika nogalināts maija sākumā amerikāņu speciālajā operācijā Pakistānas ziemeļos.
Sociālo mediju triumfs
2011. gada notikumi ir tik zīmīgi arī tāpēc, ka ļoti daudzi no tiem nebija lokālas dabas, jo to atskaņas sasniedza arī pārējo pasauli. Piemēram, 11. martā Japānas austrumu piekrasti sasniegušais graujošais cunami, kas izraisīja avāriju Fukušimas atomelektrostacijā, lika daudzām pasaules valstīm pārskatīt savu kodolenerģētikas programmu.
Vairākus mēnešus ilgušie protesti Spānijas lielāko pilsētu laukumos deva impulsu kustībai Ieņemt Volstrītu, kuras aktīvisti sākotnēji ik dienu protestēja Ņujorkas finanšu sirdī Volstrītā, bet dažu nedēļu laikā viņu sekotāji rīkoja demonstrācijas arī citās Ziemeļamerikas lielpilsētās, paužot neapmierinātību ar finanšu kompāniju pārmērīgo ietekmi uz politiku. Vēlāk šie protesti pārmetās arī uz Eiropas lielākajām pilsētām.
Eksperti uzsver, ka izšķiroša loma daudzos šīgada notikumos bijusi sociālajiem medijiem. Izmantojot sociālās saziņas vietnes Facebook un Twitter, Ēģiptes opozicionāri varēja koordinēt savu rīcību un mobilizēt protestētājus.
Britu žurnālists un rakstnieks Tims Fūtmens uzskata, ka veids, kā mēs saņemam un patērējam ziņas par notikumiem, mūsdienās ir kļuvis tikpat svarīgs kā paši notikumi. Viņaprāt, pateicoties sociālajiem medijiem, tagad pat it kā maznozīmīgs notikums var kļūt par augsni topa ziņai tradicionālajos medijos. Tieši tas T. Fūtmenu atturot no apgalvojuma, ka 2011. ir bijis lielo ziņu gads.