Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas politiskā elite (neatkarīgi no tā brīža partejiskās piederības) kā attaisnojumu pārvēlēšanai ir izvirzījusi kādu savā būtībā ārpolitisku lielo mērķi. Iestāties Eiropas Savienībā. Kļūt par NATO dalībvalsti. Pievienoties eirozonai. Prioritātes pamatotas un saprotamas. Jautājums: kāda būs nākamā? Nacionālās attīstības plāna īstenošana? Diez vai tas uzrunās sabiedrību. X procentu no ES vidējā līmeņa kādā jomā sasniegšana, piemēram, līdz 2020. gadam? Apturēta demogrāfiskā lejupslīde? Strādājošajiem tomēr būs kaut cik saprotamas pensijas? Neatkarība enerģētikā? Neironizēju, vien mēģinu iedomāties, kas būs tas atskaites punkts, kas ļaus teikt, ka Latvija nevis vienkārši funkcionē (mēģinot panākt vēlamo ES un eirozonas ietvaros, mēģinot kaut cik taisnīgi sadalīt valsts budžeta izdevumu daļu utt.), bet ka tai ir mērķis, uz kuru tiekties? It kā saprotamie jēdzieni «pārtikusi, saliedēta, izglītota sabiedrība» ir ļoti izplūduši un nemobilizē. Arī tēli, kurus lietojam, lai Latviju reklamētu pasaulē, vietējam «patēriņam» neder. Savukārt saliedētība (cik nu tāda mūsdienu sabiedrībā iespējama), sajūta, ka valsts nedzīvo pēc principa «vēl viena diena aizvadīta...», būs nepieciešama - jo, kā tagad moderni teikt, izaicinājumu netrūks.
Pieļauju, ka politiķiem tēma izraisa neizpratni. Nu, kā?! Ir jāreformē izglītības sistēma, reģionālā politika, veselības aprūpe un vēl, un vēl - darba pilnas rokas! Viss pareizi. Un var arī tā, bez vienā, divos teikumos izsakāma mērķa. Tikai tad pašiem politiķiem jārēķinās ar būtisku spēles noteikumu maiņu. Proti, viņus vērtēs nevis pēc tā, kurš labāk noenkuros Latviju (vai otrādi - traucēs šim procesam) kādā globālā struktūrā, bet vērtējot, ko partijas var piedāvāt iekšpolitiskā līmenī, kas līdz šim bijis ļoti pakārtots ārējiem faktoriem (to skaitā parādu atdošanai). Politiķi ir tam gatavi?