Kopā ar savu kolēģi bijām uz tā dēvētās Jēzus takas, kas ir aptuveni 60 kilometru garš gājiens no Nācaretes līdz Galilejas jūrai, šķērsojot gan arābu ciemus, gan ebreju kibucus.
To izveidojis izraēliešu uzņēmējs Maozs Inons un viņa amerikāņu partneris Deivids Landis. Viņi stāsta, ka iedvesmas avots bijusi gan Inku taka Peru kalnos, gan kristiešu svētceļotāju iemītais Camino de Santiago ceļš Spānijas ziemeļos. Vēl viņu plāns ir izvilināt tūristus no pilsētām uz laukiem. Abi cer palīdzēt mazajiem uzņēmumiem, kas atrodas mazāk populārās vietās un pie reizes piepelnīties arī paši, piedāvājot gidus vai iznomājot rokās nesamas globālās pozicionēšanas sistēmas tiem, kas vēlas iet vieni. Inonam pieder arī viesu nams Nācaretē, kurā, protams, tiek uzņemti gājienam gatavie ļaudis.
Esot arī vēl viens augstāks mērķis. Inons, kurš ir ebrejs, sadarbojas ar arābu partneriem - tas esot sava veida labas gribas un miera žests. Savukārt Landis, pēc ticības menonīts (kristiešu grupa), cer, ka viņu projekts palīdzēs labāk izprast dažādas ticības un kultūras.
Lai gan tā saucas Jēzus taka, saturs ir daudz pamatīgāks. Nācarete un Galilejas jūra ir svarīga kristiešiem, kuri uzskata šīs vietas par Jēzus bērnības, viņa pirmo draudžu un pirmo brīnumu vietām. Tajā pašā laikā šī apkaime ir kā daudzslāņaina kūka, kurā ir gan kristiešu svētvietas, mazas arābu pilsētiņas, palestīniešu ciemu paliekas, kas panīkušas kopš 1948.gada Izraēlas neatkarības kara, moderni kibuci, krustnešu kaujaslauki un musulmaņu dievnami.
Tas tik tiešām var ieinteresēt mazāk formālu ceļotāju, kuram somā ir labi apavi pārgājienam (un ar ūdeni piepildīta pudele). Dažiem var šķist, ka pārgājiens Izraēlā nevar būt drošs, ja ņem vērā, ka ebreju un arābu konflikts aizvien nav atrisināts. Taču vērts zināt, ka vismaz šis apgabals jau labu laiku ir stabils un drošs.
Cits - daudz garākais kristiešu - ceļš no Nācaretes līdz Bētlemei gan šķērso okupēto Rietumkrastu un vairākas reizes apstājas pie Izraēlas militārajiem kontrolpunktiem. Tiesa, arī Rietumkrastā drošības situācija pēdējā laikā ir uzlabojusies un dažas kompānijas atsākušas vadīt ekskursijas arī pa garo kristiešu ceļu.
Ar dievpalīgu
Jēzus taka aizvien ir autiņos. Dažviet tā ir labi iezīmēta, citviet sakrīt ar Izraēlas nacionālo un reģionālo tūristu taku sistēmu.
Kad mēs turp devāmies aprīļa vidū, ceļa atrašana vairāk bija ticības jautājums. Daudzas norādes uz akmeņiem bija paslēpušās aiz tikko sazēlušajām nezālēm, dažviet ceļu šķērsoja acīmredzami nesen novilktas dzeloņstieples (lai kontrolētu lopus, nevis cilvēkus, mums paskaidroja). Tagad runā, ka taka atkal ir sakopta un zīmes atjaunotas.
Turklāt Landis filozofiski norāda, ka cilvēki iestaigā taku, nevis taka pierunā cilvēkus iet. Jo vairāk gājēju, jo izmītāks celiņš un labāka saprašana.
Ja šādus sīkumus neņem vērā, tas patiešām ir ļoti iedvesmojošs pārgājiens. Vispirms pa stāvām kāpnēm laukā no Nācaretes vecpilsētas, garām vecai romiešu pilsētai Seforai, tad piestāšana mazos ciemos, kur svešiniekus redz reti. Tālāk ir Arbelas ieleja un visbeidzot arī Galilejas jūra, ko Izraēlā gan sauc par Kinnereta ezeru.
Ceļā ir arī tādas slavenas vietas kā Svētlaimes kalns, kur Jēzus esot teicis Kalna tēvreizi, taču patīkami ir iepazīt arī piezemētākas lietas. Piemēram, ja gājiens paredzēts četras dienas, pirmajā vakarā var palikt Kānas pilsētiņā. Protams, arī tā ir slavena - te Jēzus kādu kāzu laikā esot spējis pārvērst ūdeni par vīnu. Pēc nepilnu 20 km gājiena tā ir laba vieta, lai atpūstos, vēl jo vairāk tāpēc, ka vietējie arvien biežāk atver savas durvis un piedāvā nāktsmājas ceļotājiem. Par kādiem 15 latiem var dabūt gan gultasvietu, gan brokastis.
Ja nav vēlēšanās iet visas četras dienas, bet apskatīt tikai dažus takas posmus, pārgājienu var sadalīt - līdz vietai, kur sākt gājienu vai beigt izvēloties autobusu vai taksometru. Arī man ar kolēģi bija tikai trīs dienas, tāpēc izlaidām otro posmu, kas ir pārgājiens pa ģeogrāfiski skaisto kalnu kori gar Galilejas jūru, taču vēsturisku vietu tur ir mazāk.
Saīsināt var arī ceturto dienu no mazas izraēliešu pilsētiņas Arbelas līdz vēsturiskajai Kapernaumai (Jēzus pilsēta, kur viņš veica daudzus brīnumus, dzīvodams Pētera mājā). No rīta ir skaists kāpiens Arbelas klintīs, bet pēc tam jāiet garām arābu pilsētai Hamamai, kur pārsvarā ir šķietami vienmuļas lauksaimniecības zemes (ja vien neesat agronoms). Sasniedzot lielceļu, var piestāt degvielas uzpildes stacijā un sarunāt auto, kas uzreiz aizved uz Svētlaimes kalnu, tā ietaupot dažas stundas.
Centieties nesaīsināt trešo dienu - tas ir pateisi skaists un vēsturiski piesātināts gājiens no Golani krustojuma līdz Arbelai. Pie Lavi kibuca ir neliels piemineklis holokaustam, tad padzīto palestīniešu ciema drupas, bijušais kara lauks, kur kurdu izcelsmes karavadonis Saladīns sakāva krustnešus, un visbeidzot arī pievilcīgā Arbelas ieleja.
Var apskatīt arī kapeni, kur esot apglabāts Bībelē minētais Jetrus, Mozus sievastēvs. Islāma sekta druzi tur uzcēluši iespaidīgu svētnīcu.
Drīz pēc tam Jēzus taka kļūst tāda mulsinoša. Lai tiktu tālāk, lejā no kalna jāšļūc burtiski uz dibena. Gidam pajautāju, vai tūristiem nav arī citas izvēles. Esot gan, vien jāpaiet atpakaļ un jāizmet kādu nepilnu divu kilometru līkums. Mēs vienojāmies par īsāko ceļu. Pēc tā gan esmu gandrīz pilnīgi drošs, ka Jēzus izvēlējās garāko.