Nevaru nepiekrist Vitgenšteina vārdiem, jo īpaši laikmetā, kurā (kā man šķiet) tādi jēdzieni kā autoritāte un «pamatvērtības» ir likvidēti kā šķira. Un pareizi jau arī ir. Kas cits atliek? Paļauties, ka «pasaules ontoloģiskā struktūra» tiešām ir vienādojama ar valodu. Ētika, estētika un metafizika ir bezjēdzīgas kategorijas (tas atkal Ludvigs V.), kurās labākajā gadījumā iespējams «aprakstīt faktus», bet ne saprast, kas notiek.
Ķer uz muļķi
Viestura Meikšāna izrādē 7 Fausti ir apstrādāts slavenākais Gētes darbs un pieder tieši šādai - vitgenšteiniskai «valodisko struktūru spēlei», kurā režisors ampelējas ar sev tuvāko spēļmantu arsenālu - teātra valodu. Saskaitīt, vai nepilnas divas stundas garajā izrādē, kas kā eksperimentāls darbs atradis vietu un, jācer, piekritējus (un, jādomā, arī kvēlus noliedzējus) Nacionālā teātra Jaunajā zālē, «mēs» (skatītāji) redzēsim tieši septiņus vai varbūt četrus, vai divpadsmit Faustus, ir naivi - režisors taču ķer uz muļķi ne tikai publiku, aktierus, sevi - nu, un meklēt izrādes nosaukumā kādu «simbolisko jēgu» un «loģiku» ir tikpat naivi kā par simbolisku uztvert faktu, ka 7 Faustu pirmizrāde notika 7. oktobrī.
Atšķirībā no visiem citiem privāti man Gētes Fausts nu nemaz nav «it kā labi zināms darbs» (Z. Radzobe) - baidos, ka arī pats tā autors, kurš aizsāka darbu pie sava Urfaust (Pirmsfausts) 1774. gadā, bet traģēdijas teksta blāķi piebeidza 1831. gadā, pats apjēdza, kādu deus ex machina ir radījis. Jēziņ saldais, Gēte takš ņēmās ar savu varoni 57 gadus - varat ko tādu iedomāties mūsu paviršajā, fragmentētās apziņas stāvokli manifestējošajā tviteru, facebook, i-netu un TVnetu pasaulē?! Gribu gan paskatīties acīs tiem drosmīgajiem domas gigantiem, kuri tautas balss tribīnes Delfi komentāros anonīmi iedrukā «lai nu kas, bet Gētes Fausts tas Meikšāna mēsls nav». Kurš zina, kāds ir vai kādam jābūt Gētes Faustam teātrī?
Iemetas skumji ķirmis
Es skatos, un man ir interesanti. Domāt līdzi. Un man nevajag, lai es tūlīt pēc izrādes izlobītu tās «koncepciju», asprātīgi sacerētos un pārsvarā arī asprātīgi realizētos izrādes tēlus pakļaujot loģikas likumiem. Man šajā mazajā izrādītē pietiek ar vairākām efektīgām bildēm, kuras dod nojausmu par pasaules smeldzīgo vientulību un liek saprast, ka «tur, ārpus» (šis ir sperts no X failiem) pluinās kāda neizzināma pasaule, kurai vārdu par maz, lai to aprakstītu. Bet, redz, kāds prieciņš - daļa teātra vārdu kā tādi robežpārkāpēji iesprukuši te, izrādē. Iespējams, Henrieta Verhoustinska novembra Rīgas Laikā savā recenzijā uztvērusi līdzīgu sentimentālu maņu: «Meikšāns necenšas neko pierādīt. Viņam nav iekšējas vajadzības pārsteigt, šokēt, manifestēt. Viņam patīk vērot un pētīt, un dažkārt - piemēram, 7 Faustos - viņa mierīgais diagnostiķa vērojums liek justies neomulīgi. (..) Dažādie realitātes slāņi ir tik nojaukti, ka nav jēgas mēģināt tos nolobīt - atrast kodolu.» Precīzi - tā izrāde stāsta par manu laiku, kurā nav kodola un kurā visi izmisīgi slēpjas aiz vārdiem. Ņem talkā pat Gēti - kā latviskās identitātes muzeja zombiji Rainis ar Aspaziju (Jānis Skanis ar Lāsmu Kugrēnu), imitējot ekskursantu skolēnu pulciņam latvju dižgaru rosmi. Un, blākš, man uzreiz prātā atveras sens hronikas kinofails ar smieklīgo Raini Jūrmalā, kurš cilā hantelītes!
Vai vēl - kad viens no zilajiem pūpēdīšiem teletūbijiem, infernālo (kur nu Faustā bez inferno!) samuraju nobiedēts, aptupstas teicami un askētiski iekārtotās skatītāju zāles - nemājīgas «caurvēju eksperimenta telpas» (scenogrāfs Reinis Suhanovs) - kaktā, dvēselē nez kādēļ iegraužas skumju ķirmis - un šī «bildīte» tieši šajā mirklī ir daiļrunīgāka par visiem Gētes tekstiem. Vai vēl tā tīši improvizēti neveikli izspēlētā aina teātra aizkulisēs, izrādes izcilā un tik mulsinošā kvintesence - kad visi septiņi pašaizliedzīgie un brīnišķīgie izrādes aktieri - visi septiņi Fausti tak! - Lāsma Kugrēna, Jānis Āmanis, Ivars Kļavinskis, Jānis Skanis, Ivars Puga, Jānis Vimba, Madara Saldovere sāk tēlot aktierus un apspriest «krīzes situāciju teātrī», kurā kāds režisors ir idiots un netiek galā ar Faustu, sajūsmā gavilē un jūties bezgala neērti vienlaikus.
Faustaktieri
Kā tad - tie aktieri taču ir stulbi un dzērāji, un, mein Gott, jā, aktieri taču ir tie īstākie fausti, kas dzīvo bez dvēseles, jo regulāri pārdod to mefistofelim režisoram. Un ko mefistorežisors darītu bez saviem faustaktieriem? Kāda vēl loģika un analītika radošo cilvēku intīmākajos procesos? Meikšāns izgriež uz āru teātra dabas, spēles būtības oderi, un kas gan tur var būt patīkams, vērojot, kā ķirurgs rakņājas pa savām un tuvāko «iekšām»? Cik bieži mēs paši stostāmies kā auni, pirms atrodam vārdus - īstos, vienīgos, kuros vēlamies pateikt ko ļoti svarīgu, bet galgalā apkārtējie uztver mūsu buldurēšanu par banalitāti, blēņām, «cepšanos» - nu, par ko ne mēs tie stulbie aktieri paši savā dzīves izrādē?
Meikšāns pirms šī Fausta gadījuma: «Izrāde nav nejaušība, tas ir loģisks izrādes Straumēni turpinājums - cilvēka pētīšana. Straumēni ir apsolītās zemes, paradīzes izziņa, Fausts - elles izziņa. Jo kas gan ir paradīze, kas ir elle? Tās ir mūsu pašu projekcijas. Izrādē tiek lietots gan Gētes filozofiskās traģēdijas teksts Raiņa un Bisenieka tulkojumā, gan mūsu pašu - aktieru un režisora - radītais teksts. Cilvēks starp Dievu un Velnu ir viena no pasaules lielākajām mīklām. Vai Cilvēka dzīvei vispār ir kāda jēga, varbūt Cilvēks ir tikai ierocis, arguments, spēļu kauliņš Dieva cīņā ar Velnu?» Viedi vārdi, kas attiecas ne tikai uz teātri. Un es, sēžot NT zāles maliņā, šajā acumirklī saprotu, nē, saredzu izrādes 7 Fausti tēlainajās vīzijās, ka Gētem, jupis viņu rāvis, bija taisnība - «uz pasaules ir četras pretīgas lietas - tabakas dūmi, blaktis, ķiploki un krusts». Tas no Venēcijas epigrammām. Lai Vitgenšteins zārkā jautri griežas kā vilciņš - Meikšāns ar kompāniju spēlē ruleti.