Tāpat kā lielai daļai Latvijas bērnu, arī man āboli lielā daudzumā bija atrodami vecmāmiņas dārzā. No tiem gatavoja ievārījumus, tie kaudzēs gulēja uz palodzēm, pildīja bļodas un kastes. Vēlāk studentiskās nabadzības laikā Kembridžā vienreiz veselu nedēļu cepu ābolus, kamēr sagaidīju stipendiju. Dīvaini, bet interesi par āboliem tas nesabojāja. Šogad, kad atklājās, ka brīvdienu mājās Francijā mums ir pieeja vecajam dārzam un tā ražai, es paguvu ne tikai vairākas reizes izcept ābolus, bet arī pirmo reizi mūžā pati vārīju ābolu ievārījumu ar krustnagliņām. To, saprotams, nevarēja paņemt līdzi lidmašīnā, tāpēc ar caurspīdīgām, Ziemassvētku garšas piesātinātām ābolu šķēlītēm, tiklīdz tās bija gatavas, uzstājīgi cienāju draugus un cienājos pati.
Savukārt sēņošana bija ne tikai viena no aizrautīgākajām bērnības nodarbēm, bet arī ļāva vēl tuvāk izjust vismīļākās grāmatas varoņu pasauli - sēnes un ēdieni no tām silti pieminēti Gredzenu pavēlnieka pirmajā sējumā. Pirmo reizi to lasīju, būdama Svešvalodu fakultātes studente. Tie, kas iestājās augstskolā 90.gadā, laikam atcerēsies, ka toreiz pasaule bija lielāka un pilna ar jaunām iespējām. To skaitā man paveicās ar iespēju tikt pie dažām lieliskām grāmatām, par Tolkīnu īpašs paldies Raimondam Auškāpam. Gredzenu pavēlnieku sāku lasīt tieši septembra beigās, tāpēc grāmatas varoņu hobitu aizraušanās ar dārza un meža ražas pārvēršanu gardos ēdienos toreiz šķita īpaši saprotama. Tāpat kā viņu sajūsma par sudrabainā miglā tītajiem mežiem. Frodo un viņa draugu sēņu mielasts (vēl pirms viņi pameta Šīru) uz ilgu laiku palika atmiņā, tāpat kā teiciens - kaut gan cilvēki ļoti mīl sēnes, hobiti tās mīl vēl vairāk. Pieņemu, ka Tolkīna spriedumu šajā gadījumā ietekmēja tas, ka viņš nekad nav apmeklējis Latviju. Ņemot vērā vairākas līdzības starp Latvijas iedzīvotājiem un viņa izdomāto hobitu tautu (klusi, kopumā miermīlīgi, bet sīksti, interesējas galvenokārt tikai par to, kas notiek viņu zemē), latviešu mīlestība pret sēnēm šķiet likumsakarīga. Ja ne mežā, tad vismaz kādā Rīgas tirgū es ceru vēl vismaz vienreiz šajā sezonā atrast baravikas vai apšu bekas. Es gribu pagatavot no tām sēņu ragū un sarīkot draugiem hobitu ballīti, kas atsauks atmiņā laiku, kad, kā visiem zināms, zāle bija zaļāka.