Protams, kultūras ministre strādā, un ir bijuši dažādi semināri, tai skaitā, manuprāt, vieni no pirmajiem bija uzņēmēji, kas rīkoja semināru par to, ko dāvināt Latvijas valstij simtgadē. Skaidrs, ka tās ir gan kultūras, gan biznesa lietas, bet, manuprāt, vissvarīgākie ir cilvēki. Vai mēs esam gatavi? Mēs, protams, varam analizēt, kur Latvija atrodas pēc 25 gadiem vai pēc 100 gadiem, un diskutēt, vai ir pareizi teikt, kas mums ir slikti, vai tomēr pareizi ir mēģināt iedvesmot. Nevajag liekuļot un izlikties, ka problēmu nav, bet tās ir risināmas. Sava valsts jāveido katru dienu. Tā tā simtgade jātuvina. Tas, ko mēs gribam dāvināt Latvijai, ir aktīva rīcība pasākumu, aktivitāšu, kultūras būvju, grāmatu veidā.
Ja runājam par politiķiem, valsts varu?
Ja skatāmies politiķu un valsts darba aspektā - mums kritiski jāpaskatās uz parlamenta darbu. Neesmu pētījusi, kā līdz neatkarības zaudēšanai, taču šajos 25 gados ir bijis tik daudz negatīvās informācijas par Saeimā ievēlētajiem deputātiem un viņu darbībām - mēs ar to izceļamies.
Tas, vai mēs esam gatavi simtgadei, jājautā arī tiem, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par neatkarību un vēlāk 1991. gada 21. augustā, kad neatkarību atguvām juridiski. Kādu viņi redzētu Latviju simtgadē. Taču tas, ko mēs neesam izdarījuši, - izpildvaras lemtspējai vajadzētu būt redzamākai, lai labāk varētu saprast, ko mēs lemjam un ko darām. Tā ir zemāka nekā vajadzētu būt, arī gatavojoties simtgadei. Jo mums ir daudz labu rādītāju arī ekonomikā. Daudzi kritizē, ka neredz izaugsmi, bet cilvēki novērtē. Viņi pamanīja palielināto minimālo algu, bet tas ir tāds maziņš solītis, kam jāseko turpinājumam. Priecē solījums par nevienlīdzības mazināšanu, neapliekamo minimumu lielajām algām samazinot un diferencējot, kam zināmā mērā pretojās ierēdniecība. Ir jāvar to, kas solīts, arī izpildīt. Tās ir reālas lietas un rezultāti.
Šobrīd mums ir labi attīstības rādītāji, kaut gan mēs varētu gribēt vairāk, - 2,1% - tā nav milzu ekonomiskā izaugsme, bet ir labāka nekā Lietuvā, Igaunijā un Somijā. Tad nu mēs analizējam, ko varam izdarīt. Cik to ietekmē ģeopolitika, nodokļu sistēma, birokrātija vai vēl kādas lietas, ar ko mēs netiekam galā. Lūk, tās ir lietas, ar ko valdībai vajadzētu strādāt aktīvāk.
Arī drošības jautājums, noteikti...
Protams, drošība automātiski pārvēršas par prioritāti. Es priecājos, ka ne valdībā, ne sabiedrībā nav noskaņojuma - «kāpēc vajag aizsardzībai?». Kad mēs lasām ziņas no Doņeckas, kur nav miera... Tā ir tā lieta, ko es nekad negribētu piedzīvot. Par aizsardzību ir jādomā, un tā ir ne tikai bruņu tehnika, bet arī civilā aizsardzība. Tas attiecas arī uz ugunsdzēsējiem un policistiem, kam solīts algas pielikums. Viņu darbu mēs nedrīkstam novērtēt par zemu. Galvenās tēmas, par ko runāt, ir ekonomikas izaugsme un vairāk naudas šādu svarīgu cilvēku algām.
Vienotība ir valdošā partija. Vai politiskā loģika nepaģēr, ka partijai bija jābūt savam prezidenta kandidātam?
Vienotībai bija cilvēki, kuri paši pieteicās, - gan Sandra Kalniete, gan Inese Vaidere to atzina. Arī Artis Pabriks bija uzrunāts, tāpat kādreiz arī Ojārs Ēriks Kalniņš ir bijis minēts kā amata kandidāts. Pēc kompetencēm ikviens no šiem cilvēkiem atbilstu. Tā bija ļoti gara frakcijas un valdes iekšējā saruna, skatoties uz to, kas ir svarīgi, un bija lēmums par vienu koalīcijas izvirzītu prezidenta amata kandidātu.
Tāpēc es esmu, godīgi sakot, vīlusies, ka pašlaik ir divi kandidāti uz prezidenta amatu. Ejot uz vēlēšanām, Vienotība aicināja balsot par koalīcijas partijām; pret mums un mani personīgi bija vērsta milzīga kampaņa, bet cilvēki noticēja. Tika saglabāta koalīcija, kas bija pirms vēlēšanām, kas vēlētājiem solījusi strādāt nākamos četrus gadus. Būtu loģiski, ja šī koalīcija atrastu veidu, kādā vienoties par prezidentu. Tāpēc bija publiskās diskusijas.
Kad Satversmes tēvi rakstīja Satversmi, pamatdoma bija, lai parlaments izvēlas prezidentu no sava vidus, kas nav ierakstīts kā obligāts nosacījums, taču šis cilvēks ir ar politisku pieredzi, izgājis vēlēšanu procesam. Visi pirmskara prezidenti ir nākuši no parlamenta vidus. Prezidenta institūcija ir radīta kā līdzsvars starp sabiedrību un varām - tautu, izpildvaru un parlamentu -, to prezidentam ar savu autoritāti jāspēj izdarīt. Bezpartejiskums nevar būt prezidenta amata kandidāta lielākais pluss.
Atgriežoties, kāpēc neizvirzījām savu kandidātu. Bija priekšlikums vienoties par vienu kandidātu. Arī sarunās minēti dažādi kandidāti, kas būtu pieņemami, izejot no tā, ka tas būtu ar konkrētu politisko spēku tieši saistīts cilvēks. Izkristalizējās Raimonda Vējoņa kandidatūra. Viņš gan kā aizsardzības ministrs formulējis viedokli par NATO klātbūtni Latvijā, gan izgājis cauri mazai politiskai gaļasmašīnai, jo, kad tika izvirzīts uz aizsardzības ministra amatu, saskārās ar skepticismu, taču pierādīja, ka šajā amatā gan ārzemēs, gan Latvijā ir labi pieņemts.
Divu mēnešu laikā vēlreiz un vēlreiz apstiprinājām, ka gribam atrast vienu kandidātu. Jau pirmajās sarunās ZZS līderis Augusts Brigmanis teica, ka Kalnietes un Levita kandidatūru ZZS neatbalstīs nekad. Tā bija godīga džentlmeņu saruna, kurā piedalījās arī Nacionālā apvienība, un vēl nesen mums visiem bija pozitīva saruna par Vējoņa kā mūsu kopīgā kandidāta virzīšanu un apstiprināšanu, un tad pēkšņi vienā dienā tas pazuda. Tas pazuda brīdī, kad ZZS nominēja Vējoni, un tā jau nav, ka iekšienē netika runāts, ka Nacionālajai apvienībai varētu rasties diskusijas un kādas pretenzijas.
Pašas Vienotības iekšienē ir cilvēki, kuri darbojas pretī jūsu teiktajam. Lolita Čigāne paziņojusi par atbalstu Levitam, viņai esot sekotāji.
Arī mana visdziļākā pārliecība - pirms citam meklē skabargas, paskaties pats savā organizācijā. Vienotības dažādie viedokļi jau kopš dibināšanas nav nekāds noslēpums. Vienmēr esmu uzsvērusi kā plusu, ka demokrātijā jāsadzīvo ar dažādiem viedokļiem, ja taisi pietiekami plaša spektra partiju, bet manā uztverē ir jāvar atrast kopsaucēju, kāpēc cilvēki ar tik dažādiem viedokļiem tomēr var strādāt kopā.
Runa ir par iekšējā goda kodeksu pret saviem kolēģiem. Arī pēc Vējoņa nominācijas bija mūsu valdes un frakcijas sēde, kurā piedalījās visi klātesošie. Neviens viedoklis netika apkarots, bija konstruktīva saruna par vienu un par otru, un pieņemts consensus lēmums, ka mēs uzaicināsim un uzklausīsim Vējoni. Prezidenta amata kandidātam būs jāspēj atbildēt uz jautājumiem par dažādiem jautājumiem - arī par partnerattiecību likumu, par dzimstības veicināšanu un citām tēmām, par ko Vējonim līdz šim nav bijusi nepieciešamība izteikties. Dot iespēju uzzināt šo viedokli ir elementāra savstarpēja cieņa.
Vai prezidenta vēlēšanas nebūs atskaites punkts, vai šī valdība nostrādās līdz jauniem kartupeļiem?
Šo valdību jau kopš apstiprināšanas pavada aizdomu ēna par gāšanu. Protams, to var izdarīt dažādi. Ja kādā brīdī kaut ko mēģina izpildīt, sabloķējoties ar opozīciju un nespējot uzņemties kādas ekonomiskās saistības. Bet spekulācijām, ka Vienotība pati kaut ko gāzīs, nav nekāda pamata - neviena saprātīga partija bez pamata neriskē mainīt savu premjeru.
Valdība strādā. Ir vairāk un ir mazāk aktīvi ministri, bet ir uzlikti darbi, kas jāizdara. Arī šajos grūtajos apstākļos nav signālu, ka kāds no mūsu ministriem nespētu Eiropas līmenī novadīt Eiropas Savienības prezidentūras pasākumus. Bet skaidrs, atkal pieminot simtgadi, ir uzdevums ilgtermiņā nodrošināt pamatlietas - drošību par saviem ienākumiem, par pensiju, slimības gadījumiem, bērniem, drošību utt. Jebkura valdības maiņa bremzētu šo procesu.
Cik procentu dodat, ka Vējoni ievēlēs?
Es Vējoņa ievēlēšanu vērtēju pietiekami augsti līdz brīdim, kad tika izvirzīts Levits. Protams, aizvien pastāv kāds procents Vējoņa ievēlēšanai, bet tas ir samazinājies. Es uzskatu, ka pirmajā kārtā nākamais Valsts prezidents netiks ievēlēts; mēs ejam uz otro kārtu.
Tad šī spēle sāksies no baltas lapas, bet tajā brīdī palielināsies iespēja, ka prezidents tiks ievēlēts, iesaistot opozīcijas balsis. Lai neizklausītos, ka es uzskatu, ka tas ir kaut kas slikts, - Vienotība vienmēr ir aizstāvējusi tēzi, ka 51 balss ir par maz un ka mums vajadzētu iet uz Igaunijas modeli par prezidenta ievēlēšanu ar 2/3 balsu vairākumu. Tādā gadījumā prezidenta ievēlēšanā liela nozīme būtu opozīcijas balsīm, arī Saskaņas, un prezidentam būtu stiprāks mandāts.
Bieži notiek etniskais pretnostatījums. Saskaņa var stāstīt, ka ir sociāldemokrātiska partija ar latviskiem uzvārdiem sarakstos, bet bīstamākais ir viņu līgums ar Krievijas valdošo partiju un iespējamais kaimiņvalsts finansējums.
Savukārt Levitam nav izredžu [tikt ievēlētam], var tās balsis šajā parlamentā skaitīt, uz kuru pusi grib. Cilvēks, kurš ir bijis neatkarības deklarācijas autors un milzu juridiskā autoritāte, kāda Latvijā vispār var būt, nebūtu pelnījis, ka ar viņu tā paspēlējas. Man ir kauns par to, kādā veidā mēs šo procesu atkal demonstrējam. To uzticības plaisu tas nedara mazāku.
Vai ir iespējamība Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanai?
Vienotība izskatīja iespēju pie viņas vērsties, un mēs esam ar viņu runājuši. Viņa jau publiski teica un to paudusi arī sarunās ar Vienotības politiķiem, ka savu jau ir izdarījusi. Tā būtu dīvaina mūsu mazspējas demonstrācija. Protams - kā atbildīgs cilvēks viņa ekstrēmā situācijā neteiktu nē, taču viņa Latvijai dara labu arī tagad, starptautiski pārstāvot valsti dažādos fondos, ar ko var lepoties, ka, lūk, tā ir Latvijas pārstāvība. Arī nebaidoties kādas lietas pateikt kritiski un pakritizēt arī žurnālistus, ko viņa var atļauties, bet ko politiķi neatļaujas (smejas). Tā kā - esam ar viņu runājuši, bet arī viņa nav pelnījusi, lai ar viņu spēlētos. Lai ietu pie Vairas Vīķes-Freibergas, ir jāvar aiznest viņai 51 balsi ar garantiju.
Kā jūs vērtējat situāciju KNAB, un kādi vispār ir iespējamie risinājumi šīs iestādes nākotnei?
Tas ir marginalizēts līdz kliņķim, pilnīgi. Pētot vēlētāju noskaņojumu, mēs zinām, ka ziņas par nebūšanām KNAB jau pat vairs neuztver. Tas nebūt nenozīmē, ka mums nav problēmu ar korupciju. Tā ir bīstama problēma.
Process KNAB gan ir ilgstoši saistīts ar personālijām. Es biju ļoti nepopulāra, kad vēl pirms Jaroslava Streļčenoka iecelšanas amatā teicu, ka tā ir elementāra menedžmenta lieta par priekšnieku un padoto. Ja tas traucē iestādei izdarīt savas funkcijas, ir jāaiziet abiem šiem cilvēkiem.
Ir būtiska nianse - KNAB šefam ir Saeimas mandāts...
Jā, tiesa. Vadītājam ir Saeimas mandāts, un Streļčenoks tika ievēlēts ar ļoti pārliecinošu Saeimas vairākuma atbalstu. Acīmredzot arī pēc tam politiķi mēģina pārmest politiskās ietekmes KNAB, arī es varu teikt, ka Streļčenoks runā 1:1 kādas Saskaņas deputātes runāto Saeimas tribīnē. Nedrīkst politiķi izmantot tiesībsargājošās iestādes, lai par to radītu mītus.
Nav balsu Saeimā Streļčenoka nomainīšanai, un nav juridisku mehānismu, lai to izdarītu; tas nozīmē, ka vēl palikušajā viņa darbības termiņa laikā ir jāspēj sakārtot likumdošanu un vienoties, kas ir šī iestāde. Tāpat vien šī problēma neatrisināsies.
Man patika ideja, ka tagadējās KNAB funkcijas tiek nodalītas. Viena - operatīvā izmeklēšana, kas tiek atdota Iekšlietu ministrijas resoriem, un otra - partiju finansēšanas uzraudzība, ko nodot kādai politiski neietekmējamai iestādei.
KNAB modelis nav vienīgais iespējamais, ja tas nestrādā, tas jāmaina. Tam jābūt brīvam no politiķu ietekmes uz to, kas attiecas uz pašu politiķu kontrolēšanu.
Par pielaidēm valsts noslēpumam. Vai ir pamats bažām par politisku zemtekstu to izsniegšanā?
Es to kategoriski noliedzu. Pirms 12. Saeimas vēlēšanām ļoti labi sastapos ar to, kādā veidā tiek radīts tēls. Ja par politisko konkurentu nevari atrast ziņas, ka viņš tiešām dara kaut ko pretlikumīgu, neētisku vai tamlīdzīgi, vienkārši to izdomā un radi. Vairākas reizes atkārto, un cilvēki sāk tam ticēt.
Tiesībsargājošo iestāžu spēja pašiem pieņemt lēmumu neatkarīgi ir fundamentālas pamattiesības, lai cilvēki ticētu, ka policijā var dabūt palīdzību, tiesā iztiesāt savu taisnību, tieši tāpat izmeklēšana jebkurā no šīm iestādēm, tāpat kā Satversmes aizsardzības birojs (SAB) un tā ar Saeimas vairākumu ievēlētais vadītājs spēj darboties profesionāli. Tieši tāpēc jautājums, vai tas ir saistīts ar SAB vadītāja nomaiņu vai tomēr ar ģeopolitisko situāciju. SAB, lemjot par augstākā līmeņa pielaižu piešķiršanu, vērtē starptautisko informāciju - cilvēka ietekmējamību utt. Šobrīd situācija ir atšķirīga nekā pirms pusotra gada, un varbūt tas ir izskaidrojums.
Īstie iemesli jāprasa pašiem iestāžu vadītājiem. Ir nepieņemami to komentēt politiķiem. Tas, ko dara politiķi ar saviem paziņojumiem, ir sava veida spiediens uz amatpersonām, kuras ar balsojumu ievēl deputāti.
Nule aktualizējies bēgļu jautājums, savs viedoklis bijis arī premjerei. Jūsu domas?
Spiediena rezultātā diskusija ir radījusi pretnostatījumus, naidu, nespēju parādīt to, ka mēs dzīvojam mūsdienu pasaulē.
Lai īstenotu Rail Baltica projektu, mēs esam gatavi paņemt no Eiropas 85% finansējumu, tas ir labi. Mēs rīkojam Eiropas Austrumu partnerības samitu, kurā gribam, lai visas 28 Eiropas Savienības dalībvalstis saprot, ka mūsu kaimiņi un robeža, un valstis, kas ir kaimiņos, ir mūsu atbildība viņiem palīdzēt demokratizēties. Vienlaikus mēs negribam dzirdēt neko, ka Spānijai, Portugālei un Itālijai ir problēmas ar bēgļiem. Man šāda attieksme liekas apbrīnojama.
Mums ir prioritārs stāsts par labklājību salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, taču mēs nevaram izmest no vēstures to, ka pēc kara visi no padomju režīma bēgošie cilvēki atrada mītnes vietu citās valstīs. Jādiskutē par to, cik cilvēku un ar kādiem nosacījumiem mēs varam paņemt, lai nenodarītu pāri savam etniskajam sastāvam, savai ekonomikai, sociālajai sistēmai.
Sarunā pirms intervijas minējāt, ka jums ir neērti par 4. maijā nepateikto paldies. Ko ar to domājāt?
Šo 25 gadu laikā katru reizi Saeimas vārdā mums jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par mūsu ceļu uz neatkarību un savu valsti. Svinot svētkus 25 gadu jubilejā, bija ļoti dīvaini, ka no tribīnes šis paldies neizskanēja. Gribu izmantot izdevību un tiešām pateikt šiem cilvēkiem paldies!
Netieša kritika pašreizējai Saeimas priekšsēdētājai...
Es nevēršos ar kritiku, es izdaru to, kas nav izdarīts. Toreiz varēja visādi būt. Tagad to cilvēku paliek aizvien mazāk. Ir ļoti svarīgi neaizmirst. Viņiem ir iedoti ordeņi, viņiem ir pensija, bet atgādināt to, ka bija konkrēti cilvēki, kas veica konkrētas darbības, un viņiem pateikt paldies, manuprāt, ir svarīgi. Runāt, protams, vajag arī kritisko, taču mana pārliecība ir, ka svētkos vajag iedvesmot un uzmundrināt, pateikt tās labās lietas, kas ir mums bijušas. Bet dīvaini, ka šajā [Ināras Mūrnieces] runā Augstākās padomes deputāti netika uzrunāti vispār.