Šie ir tikai daži secinājumi no pētījuma, ko veicis Petrs Rezaks un viņa kolēģi par suņu uzvedību pastaigās. Rezaks ir Mendeļa universitātes Dzīvnieku morfoloģijas, fizioloģijas un ģenētikas departamenta asociētais profesors. Zinātnieku grupa Čehijā, Brno, tuvāk izpētīja aptuveni 2000 suņu, viņu savstarpējās attiecības ar citiem suņiem un savu saimnieku pastaigās. Pētījumi notika dažādos pilsētas rajonos no rītiem un pēcpusdienās, kad suņu īpašnieki visbiežāk pastaigājas ar saviem mīluļiem.
Pētniekus interesēja suņu vecums, dzimums un lielums, vai pastaigā tiek lietota pavada un kā tā ietekmē suņa uzvedību. Tika reģistrēts arī suņa īpašnieka dzimums.
Visbiežākā visu vecumu suņu komunikācija sabiedriskās vietās bija abpusēja cenšanās citam citu apostīt - tas noteikti nav nekāds pārsteigums suņumīļiem. Nepārsteidza arī citi secinājumi, proti, suņi ostīja kuces daudz biežāk nekā sava dzimuma pārstāvjus, pieaugušie suņupuikas iezīmēja teritoriju biežāk, kucēni rotaļājās kopā biežāk nekā pieaugušie suņi un daudz biežāk nekā suņi seniori, ka visi suņi lielākoties deva priekšroku rotaļām ar augumā līdzīgiem indivīdiem.
Tika arī konstatēts, ka dzīvnieka uzvedību pastaigā būtiski ietekmē tas, vai suns tiek vests pie pavadas vai skraida pa parku bez tās.
Brīvā vaļā palaisti suņi cits citu ostīja daudz biežāk nekā tie, kurus saimnieks veda pavadā. Suņi pie pavadas arī divreiz biežāk mēģināja cits citam uzbrukt.
Amerikas Kenelkluba pārstāve Liza Pītersone apstiprina: «Iespējams, suņu agresivitāti rada neapmierinātība, jo pavada kavē izpildīt sasveicināšanās rituālus.» Pītersone ir pārliecinājusies, ka, pirmoreiz tiekoties, suņi vēlas apiet viens otram apkārt: «Viņi nevar to izdarīt, ejot pie pavadas, tāpēc arī jūtas apdraudēti. Pie pavadas dzīvnieki izjūt arī drošu aizmuguri - savu saimnieku pavadas galā. Tāpēc viņi kļūst agresīvāki, liekot saprast, ka «šis ir mans saimnieks, viņš par mani rūpējas, mani baro, tāpēc neuzdrošinies viņam tuvoties».»