Gatavošanās Dziesmu un deju svētkiem daudz nervu apēdusi?
Jā! Esmu tik egoistisks, ka ar šiem svētkiem būtu apmierināts tikai tad, ja tos organizētu viens pats - varētu darītu tā, kā gribu es. Biju iedomājies, ka es kā mākslinieciskais vadītājs varēšu mainīt uzskatus par labu deju, bet tā nav. Dziesmu svētki ir tautas kustība, kurā iesaistīti daudzi cilvēki, un uzskats par to, kas ir laba deja, katram ir cits. Ar šo domu jācenšas sadzīvot. Esmu sapratis, ka vislabākais veids, kā kaut ko mainīt, ir mēģināt sacerēt vienu, divas vai pat desmit dejas, kurām ir savs deju tēls un raksturs. Tagad eju uz kompromisu, kas deju svētkiem ir normāla lieta.
Kas rada vislielāko spriedzi?
Tas, ka ir jādara diametrāli pretējas lietas. Tāpēc, piemēram, uzzīmēt deju zīmējumu varu tikai Putnos [mājās], kur mani var iztraucēt tikai kaķis vai zosis. Ir bijis tā, ka horeogrāfiju nepabeidzu tikai tāpēc, ka man riebjas producents, menedžeris un tas, ko no manis prasa. Ja tik tiešām sāk lauzt manu horeogrāfisko gaumi un stilu, saku: «Čau! Dariet paši!»
Jūs kā deju skolotāju viegli saniknot?
Jā, esmu brēcis, kritis uz ceļiem, metis pa gaisu lietas.
Kas jūs relaksē?
Krasa nodarbošanās maiņa. Nesen tā sagribējās stādīt kokus, ka braucu uz stādu audzētavu pēc stādiem un trīs dienas stādīju mežu. Vai arī paņemu makšķeri un eju copēt. Relaksē arī sporta pārraižu un dzīvnieku raidījumu skatīšanās. Tās varu sākt skatīties no jebkuras vietas un beigt, kad piegriežas.
Laika posmā no pustrijiem līdz puspieciem man ļoti gribas pasnaust. Ja dabūnu pusstundiņu vai divdesmit minūtes pagulēt, ļoti labi jūtos vēl ilgi pēc tam. Bet, ja pusdienas laikā pagulēt nesanāk, tad ir grūti. Dzirnās man ir kabinetiņš, kur nokrist, ja jūtu, ka ar mani ir čau!. Dejotāji jau ievērojuši, ka ap to laiku mēdzu nozust. Reizēm daru tā, ka pacenšos vienu nodarbību sākt 10 minūtes vēlāk un otru 10 agrāk beigt. Varu 20 minūtes iekrist miegā.
Alus garšo?
Garšo. Un stiprāki dzērieni ar. Ap šo dziru viena aliņa līmenī ik vakaru paknakstos.
Sevi uzskatu arī par smēķētāju, bet patiesībā tāds nemaz neesmu - vienu dienu pīpēju, otru ne. Divos mēnešos varu nopīpēt vienu paciņu cigarešu, bet to nekad nenēsāju līdzi - stāv mašīnā vai mājās. Ieraugot, ka pīpē mans čoms, varu paprasīt ievilkt trīs dūmiņus. Tāds pīpmanis es esmu!
Vai nebaida, ka iedzīvosieties alus vēderā?
Man tāds jau ir. Bet, ja aktīvi pabraucu ar velosipēdu, ziemā uzkāpju uz slēpēm, padejoju deju zālē, tas ātri pazūd. Ik pavasari sāku un līdz vēlam rudenim ik rītu peldu. Izkāpju no gultas, uzmetu halātu un tāds, kāds esmu - jēzuliņš -, pliks gāžos iekšā aukstā ūdenī. Šorīt ar peldējos.
Līdz četrdesmit gadiem ēdu visu, ko gribēju un cik gribēju, svars neauga klāt. Tagad man būs jau 47, un ir tā, ja saēdos miltu ēdienus, svars nāk klāt. Tāpēc cenšos atturēties no maizes un kartupeļiem. Tā kā dzīvoju mežā, varu sēnes sagriezt, ogas salasīt. Ja gribas svaigas zivis, no ezera 20 minūšu laikā līni vai karpu varu izvilkt. Pašiem ir arī savs dārzs, kur aug loki, dilles, tārpu nomēģināti dārzeņi - tātad dabīgi.
Ja sašķobās veselība, pie ārsta ejat?
Man nepatīk, ja man kaut kas sāp. Tāpēc, ja rodas kāds diskomforts, pie daktera griežos uzreiz, negaidot, kad paliks sliktāk un mani būs jāved ar vešanu. Savukārt mana sieva pret savu veselību izturas pavirši. Viņa labi pacieš sāpes, un tas mani kaitina - tak aizej reiz pie daktera, saproti, kas ar tevi ir! Tas, kā jūties, iespaido darba kvalitāti, es nevaru atļauties palaisties.
Jums čerdesmitgadnieku krīze jau garām?
Man tādas nav un nav bijis. Vai nu krīze ir visu laiku, vai arī viņas nav. Es pat nejūtos 46 gadus vecs. Jaunāks sajūtos, tiklīdz ieeju deju zālē. Dzirnas ir mans jaunības eliksīrs.