Gleznotāja Aleksandra Beļcova līdzās Klodam Monē, Pikaso, Renuāram, Matisam u. c. pieder tai izcilo (bet ne drūmo) mākslinieku plejādei, kas Rivjērā, ko paši franči dēvē par Azūra krastu (Cᅢᄡte d'Azur), atrada savu Arkādiju - idillisku mūžīgās laimes zemi.
16. martā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, skanot Džo Dasēna Le Cafᅢᄅ des trois colombes un mūsu pašu (t. i. Raimonda Paula) Cielaviņai franču valodā, atklāja izstādi Aleksandra Beļcova un Franču Rivjēra. Atzīmējot 120 gadu kopš mākslinieces dzimšanas, skatītāji līdz pat 2. septembrim varēs iepazīties ar gleznojumiem, zīmējumiem, skiču albumiem, mākslas porcelānu, fotogrāfijām un dokumentiem, kas ļauj ieraudzīt Franču Rivjēru Aleksandras Beļcovas acīm.
Izstāde atklāj tradicionālo Franču valodas un frankofonijas nedēļu visā Latvijā (pasākumi līdz marta beigām), ko organizē Francijas vēstniecības Latvijā Sadarbības un kultūras dienests sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju un OIF dalībvalstu - Beļģijas, Kanādas, Grieķijas, Moldāvijas, Šveices - vēstniecībām Latvijā.
Elēģija un karnevāls
«Franču Rivjērai bija liela nozīme Aleksandars Beļcovas dzīvē un daiļradē. No 1925. līdz 1931. gadam māksliniece regulāri brauca ārstēties uz Francijas dienvidiem, vienmēr dzīvojot tur vairākus mēnešus. Azūra piekraste ar tās maigo klimatu, īpašo jūras gaisu un brīnišķīgo dabu ne tikai palīdzēja viņai uzveikt nāvējošo slimību, bet arī kļuva par iedvesmas avotu daudziem mākslas darbiem,» stāsta izstādes kuratore Nataļja Jevsejeva.
Viņa uzskata, ka elēģiskās noskaņas un maigās krāsas Beļcovas Rivjērā tapušajās ainavās zināmā mērā var skaidrot ar faktu, ka viņa tur pabija ziemā un agrā pavasarī, kad saulainas dienas ir retākas. Tomēr izšķirīga ir gleznotājas pašas mentalitāte - eksotisku krāsu šļakatas, kā, piemēram, Kristīnes Luīzes Avotiņas Spānijas iespaidotajos darbos, viņas ainavās neieraudzīt. Tomēr tas nenozīmē, ka Beļcova, uzturoties Dienvidfrancijā, nav izgājusi ārpus sanatorijas sienām. Piemēram, viens no izstādes eksponātiem ir nošu lapiņa no 1928. gada karnevāla himnas Adieu Vertu/Ar dievas tikumam, ko gleznotāja saglabājusi. «Aleksandra Beļcova bija klusa un kautrīga un nemēdza sarunu uzsākt pirmā, lai arī tuvu draugu lokā dažreiz atraisījās un kļuva ļoti asprātīga. Patiesībā viņa varēja atļauties arī nerunāt, jo bija skaista sieviete,» par mammu teikusi mākslas zinātniece Tatjana Suta.
Dabisks kosmopolītisms
«Aleksandras Beļcovas māksla ir pārpilna ar svešām pilsētām, ainavām un eksotisku cittautiešu tēliem. Viņai raksturīga pozitīvi kosmopolītiska attieksme pret lietām un parādībām, viņa ir košs piemērs emancipācijas vilnim, kuru atnesa XX gadsimts. Ukrainā, Čerņigovas guberņā, dzimusī skaistā krieviete, kura uzauga starp ikonām, kā latviešu mākslinieka Romana Sutas līgava 1919. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Viņa atbrauca no Petrogradas, kur virmoja avangarda kaislības, dzeju lasīja Anna Ahmatova, Aleksandrs Bloks, Vladimirs Majakovskis un Sergejs Jeseņins un kur viņa studēja Brīvajās mākslas darbnīcās pie izcilā avangarda pārstāvja Natana Altmaņa,» tā Aleksandru Beļcovu Latvijas mākslas kontekstā raksturojusi mākslas zinātniece Daiga Rudzāte (Studija, 2002. gada Nr. 3).
Dabisks kosmopolītisms un mākslas nepieciešamība kā elpot viņu pavadīja visu mūžu. Jebkuros apstākļos. Arī tad, kad 1937. gadā Beļcova kopā ar meitu Tatjanu devās uz Parīzi, lai izrādītu viņai Luvru un apskatītu Pasaules izstādi, kurā Latvijas paviljonu iekārtoja Romans Suta, bet vētrainais papus sagaidīšanas vietā ar visu honorāru jau bija nozudis ar divām citām dāmām ceļojumā pa Itāliju.
«Māte, kurai bija Petrogradas pieredze jautājumā, «kā izdzīvot bez naudas», nolēma noturēties un visu man izrādīt. Tai laikā Parīzē uzturējās arī Anšlavs Eglītis, un bija interesanti klejot kopā ar viņu. Pilsētu mums izrādīja arī Aisedoras Dunkanes brālis Raimonds, kura sieva bija latviete. Viņš teica, ka pietiekot skraidīt pa Luvru un Pasaules izstādi, esot jāredz tas, ko var ieraudzīt tikai Parīzē,» atcerējusies Tatjana Suta.
Mācies! Tā iet dāma
«Ar savu citas tautības mentalitāti un reizē būdama ļoti būtiski iekšā Latvijas 20.-30. gadu kultūras vidē, un arī vēlāk, Aleksandra Beļcova ir kā ārkārtīgi šarmants un skaists zieds visā mūsu mākslas kopējā krāsziedā. Izstāde ir apliecinājums mākslas un cilvēka gara spēkam, kas mums šodien ir tik ārkārtīgi vajadzīgs,» atklājot izstādi, teica Latvijas Nacionālā muzeja direktore Māra Lāce. Direktorei ir arī personīgas atmiņas par gleznotāju: «Atceros, kā viņa nāca uz muzeju, kad es tur strādāju kā jauna darbiniece. Aukstā ziemas dienā viņa nāca maziņa, maziņa, maziņa, sīciņa, sīciņa, galvā bija maza cepurīte, kājās botītes, nevis kaut kādi tur zābaki, mazā melnā mētelītī, un tad man viena kolēģe teica: «Skaties un mācies, kā vajag iet dāmai!».»
Izstāde