Pusprofesionālis Stupelis
Divkārtējais pasaules čempions motokrosā blakusvāģu klasē Kaspars Stupelis ar slēpošanu aizrāvies tik nopietni, ka startē Latvijas čempionātā un nopietni konkurē ar šī sporta veida pārstāvjiem. Sacensībās izdevies apsteigt pat savu draugu divu olimpisko spēļu dalībnieku Juri Ģērmani. «Slēpošana ir lielisks veids, kā ziemas sezonā uzturēt fizisko kondīciju. Svīst svaru zālē man nepatīk, labāk izvēlos nodarbības svaigā gaisā. Motokrosistiem jau ir jāizvēlas vidusceļš, jo jābūt gan spēkam, gan arī izturībai. Kaut kas apmēram pa vidu starp Viktoru Ščerbatihu un Jeļenu Prokopčuku,» smej Kaspars.
Stupeli sastopam Uzvaras parkā, kur viņš kopā ar kādu slaidu jaunieti riņķo pa apli. «Pamazām slēpošanai piesaistu arī citus motobraucējus. Man ir kādi pieci puiši, kuriem palīdzu sagatavoties sezonai. Uzvaras parkā trase vēl nav labi sagatavota, bet trenēties var. Man jau labāk patīk kalnainas vietas.» Slēpošana esot labs kardiotreniņš, bet arī noslogojot kāju un roku muskuļus. Sacensību režīmā piemērotākā esot 10 kilometru distance. «Motokrosā viens brauciens ilgst nedaudz ilgāk par pusstundu. Slēpošanas sacensībās desmit kilometrus var pievārēt 26 minūtēs. Treniņā gan slēpoju garākus gabalus, vismaz pusotru stundu esmu trasē, ja ne ilgāk.»
Pagājušajā gadā Kaspars startējis arī MTB seriāla sacensībās. «Sezona man sanāca gara. Ziemā pēc pilnas programmas startēju visos slēpošanas mačos, pavasarī pārorientējos uz MTB riteņbraukšanu, kad motokrosa sezona jau bija pusē, nokļuvu ekipāžā pie Māra Rupeika, un rudenī vēl ar kalnu riteni nobraucu 87 kilometru garo Tartu velomaratonu.»
Jaunajai motokrosa sezonai Kaspars gatavojas nopietni. Parakstīts sadarbības līgums ar holandieti Etjēnu Baksu. «Pagājušās nedēļas nogalē biju aizlidojis uz komandas prezentāciju. Esam jau iemēģinājuši motociklu, un teikšu atklāti, ka vēl nekad janvārī nebiju aizvadījis treniņus trasē. Februārī brauksim uz treniņnometni Spānijā, tāpēc, kamēr vēl ir iespēja, Latvijā triecienciklā piedalos visās iespējamajās slēpošanas sacensībās.»
Slēpo arī pagājušās sezonas sekmīgākā Latvijas ekipāža pasaules čempionātā motokrosā blakusvāģu klasē brāļi Jānis un Lauris Daideri. «Katru dienu slēpojam un divreiz nedēļā dodamies uz svaru zāli. Ziemā sportistiem svarīgi uzlabot fizisko kondīciju - jāpieliek pie spēka un izturības -, bet tehniķi lai gādā tehniku. Galvenokārt nodarbinām rokas, muguras un plecu muskuļus,» pirmssezonas darba režīmu raksturo pasaules vicečempionu ekipāžas kantētājs Lauris.
Dienaskārtībā ir arī vingrošana, lai uzlabotu lokanību. Pie Latvijas vingrošanas guru palīdzība gan nav meklēta, brāļi iztiekot ar savu treneru Kaspara Stupeļa un Kristera Serģa norādījumiem.
Šogad ātrāk nekā citus gadus Daideri sāks treniņus trasē. Jau piektdien komanda dosies treniņnometnē uz Itāliju. Pērn pirmoreiz trasē Daideri devās tikai 19. februārī.
Airētāji par stipru muguru
Bulgārijā slēpo Latvijas smaiļotāji Krists Straume un Aleksejs Rumjancevs. «It kā ir tāds pieņēmums, ka slēpošana un peldēšana ir radniecīgi sporta veidi smaiļošanai, tāpēc ziemas periodā to arī darām. Slēpojam slīdsolī, taču sanāk arī pastrādāt pret kalniem, kas vairāk uzlabo spēka izturību. Slēpošana ļoti labi attīsta plecu un muguras daļu, kas vasarā mums uz ūdens ir nepieciešams. Šobrīd piestrādājam pie izturības, slēpojot pa 20-25 kilometriem dienā, un pie spēka svaru zālē - ap divām stundām dienā. Trīsreiz nedēļā arī peldam pa diviem trim kilometriem,» treniņu grafiku Bulgārijā atklāj Straume. Ziemas periodā vairāk tiek trenēta vispārējā fiziskā sagatavotība.
Ziemā smaiļotājiem svaru zālē ir arī lielākas slodzes nekā sacensību laikā. Tā tas ir, lai maču periodā nepieaugtu muskuļu masa. «Jo lielāka muskuļu masa, jo grūtāk airēt. Katram smaiļotājam jāatrod sev optimālais svars. Spriežot pēc vadošajiem airētājiem, mūsu distancē nav nepieciešama liela muskuļu masa, lai ātri airētu. Piemēram, ir pāris airētāju, kas «spiež» pa 180-210 kilogramiem, bet brauc pa B vai C fināliem. Savukārt pasaules čempioni francūži un vicečempioni angļi vairāk izskatās pēc garo distanču airētājiem. Lai labi airētu, nav jābūt muskuļotam kā kultūristam [smejas]. Lieli muskuļi vēl nenozīmē daudz spēka. Mums svarīgāk ir, lai būtu stipra mugura, jo lielākais darbs tiek padarīts tieši ar to,» skaidro Straume.
Ārpus treniņnometnēm, kad smaiļotāji ir Latvijā, tiek strādāts arī ar speciālu airēšanas trenažieri. Mājās esot, tie tiek izmantoti vismaz trīsreiz nedēļā.
Olimpiskajā gadā Latvijas labākie smaiļotāji jau februāra beigās brauks uz treniņnometni Spānijā. Tur viņiem paredzētas trīs nometnes pa 19 dienām.
No brīža, kad aizsalst upe, uz ziemas treniņu grafikiem pāriet airētāji Dairis Adamaitis un Lauris Šīre. Šogad siltās ziemas dēļ šis brīdis pienācis vēlāk, jo vēl pirms pāris nedēļām Šīre un Adamaitis airēja Lielupē. «Sākumā jau bija pavēsi, taču silti saģērbāmies. Tad iesilām, un airēt nebija ne vainas,» janvāra izpriecas uz ūdens atceras Šīre.
Tagad gan par sportošanu atklātā ūdenī uz brīdi jāaizmirst. Tuvākajā laikā jāsamierinās ar trenažieriem, svaru zāli, krosiem un peldbaseinu. «Laiku pa laikam atslodzītei uzspēlējam arī basketbolu, taču tas vairāk pašu priekam, nevis mērķtiecīga treniņa dēļ.» Atšķirībā no smaiļotājiem airētāji sacensību sezonā pie trenažieriem un svariem klāt neķeras - vasarā tiek slīpēta tikai tehnika un strādāts uz ūdens. Neatkarīgi no gadalaika treniņprocess tiek plānots pēc principa trīs slodzes nedēļas un viena - atslodzes. Nosaukums «atslodzes nedēļa» gan ir mānīgs, jo tajā jātrenējas pa divām trim stundām ik dienas. Slodzes nedēļā tās ir piecas stundas - trīs no rīta un divas vakarā.
No riteņa uz slidām
Riteņbraucējiem radniecīgākais sporta veids ir slidošana. Abos sporta veidos tiek nodarbinātas līdzīgas muskuļu grupas. Amerikānis Ēriks Haidens iegājis vēsturē ar unikālo sasniegumu - iegūtajiem pieciem zeltiem 1980. gada ziemas olimpiskajās spēlēs visās piecās ātrslidošanas disciplīnās. Sportista karjeras beigu posmā viņš pievērsās profesionālajai riteņbraukšanai, kļūstot par ASV čempionu un 1985. gadā finišējot populārajā daudzdienu velobraucienā Giro d'Italia. Haidens 1986. gadā startēja arī prestižajā Tour de France, taču pēc kritiena izstājās.
«Savulaik mēs ziemā spēlējām hokeju pa trim līdz četrām stundām dienā,» atceras pašreizējās Latvijas profesionālās komandas Rietumu-Delfin ģenerālmenedžeris Igo Japiņš. «Kādreizējās slavenības Imants Bodnieks un Dzintars Lācis labi spēlēja hokeju, arī Romānam Vainšteinam [2000. gada pasaules čempions] hokejs labi padevās. Tagad laiki ir mainījušies. Ziemā vairāk slēpojam, ejam pārgājienos un arī daudz braucam ar riteņiem. To atļauj darīt modernie apģērbi, kuri labi aizsargā ķermeni no aukstuma. Pa šoseju un lauku ceļiem var braukt pat mīnus 8 un 10 grādu salā. Padomju laikos riteņbraukšanas fanātiķis Valdis Babāns visu ziemu katru dienu brauca pa 100- 120 kilometriem un pēc tam vasarā Latvijas čempionātā uzvarēja visās disciplīnās. Nākamajā ziemā slodzes vēl palielināja, taču bija aukstāka ziema un viņš diezgan nopietni sagandēja veselību. Piesardzība ir jāievēro!»
Mūsdienās riteņbraucēji citām nodarbēm vairāk pievēršas tikai decembrī. «Šoziem visu laiku riteņbraukšanai bija ideāls laiks, tā ka nebija nemaz jādomā par citām nodarbēm. Janvārī visi profesionālie braucēji parasti jau dodas uz treniņnometnēm dienvidos.»
Vasaras sporta veidu pārstāvjiem acīmredzot labākais novēlējums ir silta ziema.