Tad, ja presei neļauj normāli stādāt, radot dažādus šķēršļus tās darbam, no kuriem pats efektīvākais ir vienkārši nedot žurnālistam vīzu, viņu neielaižot valstī, ir neiespējami pieprasīt objektīvu attieksmi no medijiem.
Vispirms jau tāpēc, ka reportieri šādā gadījumā nespēj pildīt savu galveno pienākumu. Viņi nevar atrasties īstajā vietā pareizajā laikā, lai paši savām acīm redzētu notiekošo. Šobrīd tas attiecināms uz Sīriju, kas neuzskata par nepieciešamu ievērot vienas no cilvēktiesību pamatvērtībām mūsu laikos, proti, tiesības saņemt brīvi strādājošas preses sagatavotu informāciju. Saprotamā kārtā tas izsauc aizdomīgumu, jo rada iespaidu, ka Bašāram el Asadam ir ko slēpt. Šajā gadījumā tie varētu būt ķīmiskajā uzbrukumā nogalināto personu sakropļotie ķermeņi.
Skaidrs, ka, atgadoties šādam notikumam, uz tā norises vietu steigtos desmitiem žurnālistu, kas palīdzētu precīzāk aptvert ķīmisko ieroču lietošanas rezultātus. Var arī pieņemt, ka ārvalstu preses brīvas darbības gadījumā Sīrijas režīms neko tādu vispār neatļautos. Visticamāk, tādēļ Sīrija līdzīgi jebkurai citai nedemokrātiskai valstij ierobežo mediju darbu. Ko teikt par žurnālistiem, ja pat ANO inspektoriem piecas dienas nebija iespēju nokļūt šaušalīgā nozieguma vietā Damaskā.
Jāšaubās, vai Sīrijas konfliktu izdotos apturēt, ja šajā valstī brīvi darbotos liels skaits ārzemju žurnālistu, taču notikumi tad varbūt risinātos savādāk. Starptautiskajai sabiedrībai, vismaz svarīgākajās lielās politikas noteicējvalstīs, būtu precīzāks priekšstats par notikumiem šajā valstī, labāka izpratne par dažādiem karojošajiem spēkiem, arī ciešanu patieso mērogu. Varbūt tas tomēr būtu palīdzējis atrast efektīvākus līdzekļus spiedienam pret Sīrijas diktatoru.
Kā bijis redzams dažādu lielāku konfliktu laikā beidzamajos 20 gados, vairumā gadījumu mediju darbam šķēršļu bijis gana.
Vienīgi Pirmais Čečenijas karš bija izņēmums, jo tolaik žurnālisti varēja strādāt gandrīz vai ideālos apstākļos. Presei bija iespējams atrasties kā čečenu kaujinieku, tā Krievijas armijas pusē. Pateicoties šādai mediju brīvībai, krievu sabiedrībā izveidojās negatīvs viedoklis par šo karu un tas arī beidzās pēc diviem gadiem, Krievijas iedzīvotājiem neuzstājot uz uzvaru par jebkuru cenu. Taču šis karš risinājās jaunās uz demokrātiskas attīstības ceļa esošās Krievijas laikā ar brīviem TV žurnālistiem.
Viss mainījās līdz ar Vladimira Putina atnākšanu, kad pēc vairāku dzīvojamo ēku uzspridzināšanas sekoja Otrais Čečenijas karš un tur žurnālistiem jau bija liegta ieeja. Gluži tāpat kā tagad Sīrijā. Divējāda aina bija vērojama 2008. gadā piecu dienu kara laikā, kad Gruzijas pusē jebkurš žurnālists varēja strādāt pilnīgi brīvi, taču otrā - Krievijas - pusē nekas tāds ārzemju presei nebija iespējams.
Klaji naidīga attieksme pret žurnāliem tika parādīta Hosni Mubaraka valdīšanas beigu laikā Kairā 2011. gadā, kad dažas dienas faktiski bija spēkā norādījums ar dažādiem paņēmieniem nepieļaut preses darbu - gan atņemot foto un video tehniku, gan fiziski ietekmējot.