Kā katrā labā stāstā, arī šajā galvenie personāži iznāca visai kolorīti, katrs ieņemot savu nišu dramaturģijas spektrā.
Komiķi - Barona vadība. Kopš liktenīgā zaudējuma LBL finālsērijas septītās spēles pagarinājumā publiskajā telpā trūka konkrētas informācijas par kluba nākotnes plāniem, toties netrūka nekonkrētu runu par motivācijas trūkumu darba turpināšanai, ļauno apkārtējo pasauli (ar Basketbola savienības vadību priekšgalā), nepateicīgajiem spēlētājiem, plāniem pirkt klubu Lietuvā, saistību saraušanu ar ilgtermiņā līgtajiem spēlētājiem utt. Ja tā visa tomēr bijusi tikai lirika, bet patiesībā Barons bija gatavs krīzes sezonā startēt ar pusmiljonu eiro lielu budžetu, tad jāsecina, ka kluba runasvīri elementāri pārblefojās. Jo lielās pauzes laikā ne tikai veiksmīgi sita uz leju spēlētāju patiesi nepamatoti saceltās cenas un kacināja LBS vadību, bet arī laikus nenokārtoja elementāras formalitātes ar LBS un BBL. Tādēļ Barons formāli pelnīti nokļuva tikai elites gaidītāju listē, bet tur zem palielināmā stikla parādījās citi laikus nepadarītie darbi - sastāvs pagaidām uz papīra, ar Arēnu Rīga domstarpības utt.
Traģiķi - ASK Rīga atjaunotāji. Ideja saglābt senā pagātnē spožo un pēdējos gados labu reputāciju ieguvušo zīmolu ir svētīga, taču rosība acīmredzot sākās dažas dienas par vēlu. Būtu puslīdz pārliecinoša sanācijas plāna aprises ieskicētas nevis augusta sākumā, bet gan jūlija beigās, kazi, būtu izdevies ielēkt elites vilcienā uz Barona paštīksmināšanās rēķina. Tagad - nekā, turklāt atjaunotāji iepriekš uzsvēruši, ka līdzdalība BBL elites grupā ir obligāts priekšnoteikums plāna īstenošanai. Gribētos gan iebilst, ka uz ilgtermiņa programmas fona viena izlaista sezona nieks vien ir un varbūt pat būtu svētīgi paņemt pauzi.
Traģikomiķi situācijas stabilizēšanai. Taču neba man mācīt reālas naudas devējus Skaļākais smējiens līdz šim bijis par LBS nespēju pašiem pieņemt lēmumu par ceturtā kluba deleģēšanu, to uzticot kaimiņiem. Bet smiekli nāk caur asarām, jo šāds notikumu pavērsiens neizbēgami ietekmēs visa Latvijas basketbola nākotni.
Var saprast kaimiņu argumentus par Rīgas komandu skaitu, taču kaimiņiem būtu jāsaprot arī mūsējie - par Rīgas īpašo īpatsvaru Latvijā visās dzīves jomās. Tēze par basketbola attīstību reģionos uz papīra izskatās skaisti, taču Valmiera un Liepāja kopā nespēs kompensēt to, ko neizdarīs Rīga.
Protams, Rīgas kundziņi ir pelnījuši pērienu par treknajos gados leģionāru barošanai iztērētajiem līdzekļiem un neprofesionalitātēm citās jomās. Taču nu izskatās, ka pēriena vietā lietā likta giljotīna.
Tēze par nepieciešamību konsolidēt Rīgas spēkus vienā patiesi spēcīgā klubā principā ir pareiza, taču patlaban neizskatās, ka tāda konsolidācija būtu iespējama dabīgā ceļā, jo pārāk dažādi ir basketbola norisēs iesaistītie cilvēki un arī klubu priekšvēsture. Šai ziņā pašreizējam potenciālajam flagmanim VEF Rīga savu ekskluzivitātes statusu pierādīt būs grūti, un konkurentu likstas šo problēmu nebūt neatrisinās (starp citu, neticu versijai par apzinātu VEF Rīga lobēšanu no LBS puses - vefiņš aizsteidzās priekšā konkurentiem, jo pirmziemnieka centībā laikus izpildīja mājasdarbus, kamēr lielās zvaigznes lidinājās mākoņos).
Formāli LBS pārstāvju pusē ir taisnība - neviens nelika klubiem vilcināties un pašiem radīt sev problēmas. Taču no stratēģiskā viedokļa būtu bijis labāk, ja augusta beigās notikusī izrunāšanās ar klubu pārstāvjiem, kas beidzās ar gana lietišķiem kompromisiem, būtu notikusi divus mēnešus agrāk un jau tad būtu izdevies vienoties, kā krīzes gadu pārvarēt ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Varbūt tad būtu cietusi kādas amatpersonas pašcieņa, toties būtu ieguvis Latvijas basketbols. Tagad būs jāstrebj, kas kopīgiem spēkiem ievārīts.