Iebildēju argumenti, visticamāk, būs jau dzirdēti, proti, ka tikai aizklātā balsojumā deputāti var balsot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Par savas sirdsapziņas gaitām tautas priekšstāvji, protams, neatskaitās, tāpēc vēl līdz šim brīdim neviens deputāts nav atzinies, ka novembra nogalē balsojis pret tiesneša Māra Vīganta apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā. Taču nav šaubu, ka tieši M. Vīganta neapstiprināšana deva nopietnu signālu, ka kādu deputātu sirdsapziņai pēkšņi varētu rasties nopietni iebildumi pret Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā. Turklāt ģenerālprokurora neapstiprināšanas gadījumā deputāti varētu apgalvot, ka šāds iznākums viņiem pašiem ir pārsteigums. Tieši tā tas notika M.Vīganta gadījumā, kad to deputātu skaits, kuri teicās balsojuši par tiesneša apstiprināšanu, nekādi nesakrita ar balsu skaitu, kas nodots par tiesnesi.
Tādēļ šis ir vispiemērotākais laiks, lai sāktu diskusiju par ģenerālprokurora apstiprināšanas procedūras mainīšanu lielākas caurskatāmības virzienā - tikai aptuveni divi mēneši palikuši līdz brīdim, kad parlamentam būs jālemj par ģenerālprokurora apstiprināšanu amatā. Tātad Saeimas Kārtības ruļļa grozījumi ir iesniegti īstajā brīdī - deputātiem pietiks laika par tiem padiskutēt un pieņemt. Vienīgais, kas šo diskusiju procesu varētu aizkavēt, ir tas, ka Dāmokla zobens, kuru 2007.gada jūnijā, uzrunājot parlamentu, piesauca toreizējā prezidente V. Vīķe-Freiberga, vēl arvien karājas turpat mata galā un vēl aizvien nav zināms, kad tas kritīs. Patlaban ģenerālprokurora ievēlēšanas kārtības aizklātībā visvairāk ir ieinteresēti tie, kuriem ir kāds iemesls baidīties, ka vēlētāji uzzinās, kāds ir bijis viņu balsojums. Jo šī balsojuma motīvus tad nāktos nopietni paskaidrot.