Savdabīgi: no sirds izzobojusies par Krievijas pareizticīgās baznīcas prēmiju Rīgas mēram, daļa Latvijas sabiedrības vienlaicīgi noskaitusies par Drošības policijas vadītāja viedokli, ka pareizticīgā baznīca Latvijā varētu būs Krievijas «mīkstās varas» īstenotāja. Šī pretruna novērojama pat Latvijas medijos, kas strādā krievu valodā - skat. LTV7 raidījuma Točki nad i 25. marta raidījumu. No vienas puses tātad, esam visai skeptiski par pareizticīgās baznīcas Krievijā neatkarību no šīs valsts politiskās varas, bet, no otras puses, pašmāju pareizticīgo baznīcu gan uzskatām par stingri patstāvīgu.
Pieļauju, ka pareizticīgās baznīcas Latvijā diezgan negaidītā nonākšana tabu tēmu lokā saistīta ar diviem pārpratumiem.
Pirmkārt, baznīcas kā struktūras kritika nav automātiski jāsaista ar attieksmi pret konkrēto reliģiju. Tieši tas pats sakāms par katoļiem, luterāņiem, budistiem utt.
Otrkārt, nav jau tā, ka pareizticīgo baznīcu kā organizāciju kritizē tikai pret Kremļa politiku noskaņoti baltieši vai rietumnieki plašā nozīmē, kuriem varētu pārmest paranoju. Pat nošķirot liberāli noskaņotos publicistus un politiķus Krievijā - jo arī viņus varētu turēt aizdomās par objektivitātes trūkumu -, Krievijas humanitāro un sociālo zinātņu aprindās pareizticīgās baznīcas politiskais konjunktūrisms un neiecietīgā attieksme ir ikdienišķa, akadēmiska tēma. Interesentiem iesaku iepazīties ar tīmeklī bez maksas pieejamiem zinātnisko žurnālu Gosudarstvo, reļigija, cerkov un Antropologičeskij forum pērnā gada izdevumiem (jaunāki nav ievietoti).
Respektīvi, nav jābūt ateistam, liberālim vai rusofobam, lai atzītu, ka Krievijas pareizticīgā baznīca arvien centusies sadzīvot ar politisko režīmu. Piemēram, metropolīts Sergijs 1927. gada 29. jūlija apkārtrakstā ticīgajiem: «Nepieciešams ne tikai vārdos, bet arī darbos pierādīt, ka arī visnelokāmākie pareizticības piekritēji var būt uzticami Padomju Savienības pilsoņi, var būt lojāli pret Padomju varu.» Bez ziepēm, atvainojos. Un ko domāt par šo struktūru mūsdienās, ja 2014. gada jūnijā Maskavas patriarhāta vadītāji pasniedz komunistu (!) līderim Zjuganovam par godu viņa 70. dzimenītei Slavas un goda ordeni. Un paši Krievijas vēsturnieki regulāri pēta, kā Krievijas pareizticīgā baznīca palīdzējusi varai cīnīties ar citādi domājošajiem un aizdomīgajiem - sākot ar baptistiem Urālos, beidzot ar uniātiem Ukrainā. Plus arvien jaukusies citu valstu pareizticīgo iekšējās lietās (spilgts piemērs - Bulgārija).
Rezumējot: ticība un to «apseglojusī» struktūra vienmēr ir jānodala, savukārt pareizticīgās baznīcas gadījumā skepse par tās neatkarību no Kremļa ir pamatota.