Brīžiem rodas iespaids, ka runas par algu celšanu kādā nozarē strādājošajiem tiek provocētas speciāli, jo nekas tā netracina sabiedrību kā iespējamā status quo izjaukšana atalgojuma sistēmā. Tiem sola palielināt algas, kāpēc man ne? - ir dabīga reakcija jebkurā jomā strādājošajiem, tiklīdz kāds eksperts izsaka attiecīgas prognozes vai politiķis sāk bārstīties ar solījumiem.
Nupat publiskoti jaunākā Citadele Index pētījuma dati, saskaņā ar tiem 33% Latvijas uzņēmumu šogad plāno veikt ieguldījumu darbinieku mācībās, savukārt 29% - palielināt algu fondu. Tiesa, darbinieku motivēšanas un izaugsmes pasākumos lielākoties plānojot ieguldīt lieli, kā arī eksportējošie uzņēmumi. Gan jau tajos strādājošie nu tirda savus priekšniekus - kad tad būs tie labumi? -, savukārt valsts pārvaldē nodarbinātie jau interesējas par iespējamām vakancēm vispirms jau valstij piederošajos lielajos uzņēmumos.
Par nepieciešamību pēc papildu finansējuma augsti kvalificētu ekspertu noturēšanai ārlietu dienestā nesen intervijā Dienai stāstīja Edgars Rinkēvičs. Viens no pirmajiem vēstījumiem, ko paudis aizsardzības ministra amatam nominētais Raimonds Bergmanis, ir par algu celšanu karavīriem. Prasības pēc augstākas algas nemitīgi dzirdamas no teju vai visās citās jomās strādājošajiem.
Var teikt, ka eļļu ugunī kārtējo reizi pielējusi arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, pēc proporcionāli nelielas algu celšanas deputātiem publiski paužot, ka arī ministri pie mums ir pārāk zemu atalgoti, - kaimiņvalstīs, piemēram, to algas esot divreiz augstākas. Kā citādi, ja ne par provokāciju šo vēstījumu uztver ierēdņi, skolotāji, medicīnas darbinieki, policisti, ugunsdzēsēji utt., u. t. jpr.? Īpaši kontekstā ar finanšu ministra izteikumiem, ka nozarēm uz lielākiem budžetiem nav ko cerēt.
Seriāls ar skolotāju atalgojuma sistēmas reformu vispār ir pelnījis iekļaušanu mācību grāmatās kā aplamas procesa vadības un attiecīgajā jomā strādājošo nemitīgas tracināšanas piemērs. Ko tur piebilst... nožēlojami.
Skaidrs, ka algas Latvijā ir jāpaaugstina. Un ne jau tikai tajās jomās strādājošajiem, ko biežāk pieminam vai kas paši skaļāk par to runā. Bet tikpat skaidrs arī, ka tas nevar notikt pēc principa: kurš vairāk brēks, tam tiks. Biznesā visu regulē tirgus, bet no budžeta finansētajās jomās tomēr būtu nepieciešams pieturēties pie skaidras vienotas atalgojuma sistēmas. Ja Dombrovska konsolidācijas politikas laikā veidotā neder, jāveido jauna, bet būtiski, ka tādai jābūt. Citādi būs nebeidzami tukšie Repšes «kā var nesolīt?».