Mūsdienu Latvijas teritorijā zem dažādām varām tradicionāli valdījusi salīdzinoša etniskā un reliģiskā tolerance, ko izmantojuši gan jūdi, gan vecticībnieki, gan citi. Tiesa, senāk šo attieksmi noteica valdošo kārtu un pilsētu patrīciešu intereses, kur latviešiem īpaši lielas teikšanas nebija.
Latvijas brīvvalstī pēc pirmā neatkarības posma nacionālisma un sevišķi pēc padomju gadu desmitu izolētības, aizdomīguma pret visu svešo un unifikācijas iecietību pret citādo nereti uztver kā uzspiestu no Rietumiem. Tai pašā laikā gribam lepoties, ka Rīgā dzimis liberālās filozofijas grands Jesaja Berlins. Brīvā sabiedrībā galēji viedokļi pastāvēs vienmēr, tomēr izglītotība un pēc iespējas arī savstarpēja sapratne lieti der, lai šīs galējības nekļūtu radikālas un karojošas.