Spēli redzēju klātienē. Nīderlande pirms mača bija iedzīta stūrī, bezizejas situācijā. No nez kuras rindas tribīnēs varēja redzēt, cik ļoti motivēti viņi šoreiz bija, kā viņiem dega acis! Pat pēc 2:0 viņi ne apstājās, ne nomierinājās, bet turpināja braukt ar savu ceļa rulli, ko arī veiksmīgi izdarīja. Absolūti viss Amsterdamas stadiona laukums bija noklāts asfaltā...
Ir grūti kaut ko pārmest treneriem par taktiku vai nepareizas pieejas izvēlēšanos. Cita lieta, ka ar plāna īstenošanu nesekmējās tik labi. Man no malas šķita, ka daži mūsu futbolisti jau iznāca laukumā ar apziņu, ka zaudēs. Atlika tikai noskaidrot - ar kādu rezultātu. Abi mūsu izlases balsta pussargi - Aleksandrs Fertovs un Artūrs Zjuzins -, ko tur liegties, sauksim lietas īstajos vārdos - atklāti slēpās no bumbas. Tieši viņiem bija jāuzņemas bumbas izvešana no aizsardzības uzbrukumā. Taču viņu slēpšanās dēļ mūsu komanda nereti bija spiesta vienkārši «piļīt» bumbu uz priekšu, nezinot, kur tā nonāks. Laikam jau cerēja, ka Valērijs Šabala un Eduards Višņakovs spēs par tām bumbām gaisā pacīnīties, bet viņiem tas bija grūti izdarāms. Komandas spēle tika izbūvēta tā, lai ar balsta pussargu palīdzību pāreja uzbrukumā neradītu tik lielas problēmas.
Nekādā ziņā nevēlos aizstāvēt Jāni Ikaunieku trešo vārtu zaudējumā - tā kļūdīties laukuma centrā nedrīkst -, taču bez viņa pirmajā puslaikā līdzīgas kļūdas pieļāva vēl daudzi citi, tikai tad netika gūti vārti. Ikaunieku pārtraukumā nomainīja, pārējos - ne. Laukumā sūtīja Oļegu Laizānu, kurš pēc sava pamatampluā nemaz nav tās pozīcijas futbolists. Laikam jau tur bija vairāki faktori. Ne tikai Ikaunieka kļūda, bet arī Laizāna pieredze un lielāka lietderība aizsardzībā, lai izvairītos no tobrīd vēl tikai briestošā 0:6.