Būdama 18 gadu veca meitene, Frīda cieš autobusa avārijā. «Mani izdrāza dzelzs stienis. Tas izvēlējās mani. Trieciena spēks norāva man drēbes. Stienis man atņēma nevainību. Es kļuvu par neauglīgu kuci,» vēlāk atceras Kālo. Daudzās fotogrāfijās Kālo, kā allaž efektīgi saposusies, uz augšu savītām, ziediem un lentām rotātām bizēm, redzama gultā gleznojam. Bieži viņa mēdza apgleznot savas korsetes. Šodien, visticamāk, sava efektīgā izskata (vīriešu uzvalki, meksikāņu tautas tērpi, pa divdesmit gredzeniem pirkstos) un vētrainās privātās dzīves dēļ (mīļākie, romāns ar Trocki, neslēpti biseksuāli sakari) Kālo biežāk uzrunātu stila lappuses un dzeltenā prese nekā kultūras izdevumi. Gan jau pienāktu arī brīdis, kad priekšvēlēšanu aģitācijas likums vispār liegtu par viņu rakstīt - nav šaubu, Kālo gribētu taisīt revolūciju un iesaistītos politikā.
Zinot Kālo biogrāfiju, viņas glezniecība šķiet dziļi intīma un personiska. Diez vai cilvēks, kurš mūža lielāko daļu cietis drausmīgas sāpes, atrastu lieku spēku ārišķīgai pozai. Lai gan dzīves teātris viņai patika ļoti. Savā pēdējās izstādes atklāšanā Frīdu ienes gultā, sazāļotām, plati ieplestām, tomēr, šķiet, apmierinātām acīm. Frīda bērnībā izslimoja arī bērnu trieku. Viena kāja kļuva kropla, arī tālab tie garie svārki. Vēlāk kāju līdz celim nācās amputēt. Pēc apātijas brīža Frīda kārtējo reizi saņemas un neizsīkstošajā dzīves enerģijā pasūtina protēzei smalkādas sarkanu zābaciņu. Un dejo, cik spēki ļauj. Un nesātīgi dzer tekilu.
Gleznotāja Kālo visvairāk pazīstama ar plašo pašportretu galeriju. Tos dēvē gan par «šokējoši atklātiem», gan «fizioloģiski naturāliem», gan «anatomiski ķirurģiskiem». Daži viņas darbi tiešām ir stindzinoši. Kālo gleznoja sevi bez kājām, galvas, pārplēstu, asiņojošu, kā briedīti, kura sānos ieurbusies bultu siena, u. tml. Kālo bija apsēsta ar auglību - gleznās čum un mudž no papagaiļiem, pērtiķiem u. c., tajā pašā laikā lapas ir trūdošas, saknes kā neauglīgi kapilāri izstumj dzīvību. Kālo tikai pasmīnēja, kad sirreālistu ciltstēvs Andrē Bretons, ciemodamies Meksikā, sajūsmā viņu «atklāja» kā sirreālisti: «Es nemaz nezināju, ka esmu sirreāliste!» Viņa uz audekla pārnesa savas sāpes. Tas bija viņas sairstošais ķermenis, mokošās neauglības izjūtas (draugiem viņa bieži lūdza uzdāvināt jaunu lelli), sirdssāpes, ko viņa pārdzīvoja sarežģītajās mīlas un naida attiecībās ar gleznotāju Djego Riveru, un senču asinsbalss, ko viņa gleznoja.
Pērn Mančestras Mākslas galerija rīkoja izstādi Anarhijas eņģeļi par godu spilgtākajām sievietēm sirreālisma kustībā. Protams, ne bez Frīdas Kālo. Savukārt H. Erreras grāmata ir ja ne par eņģeli, tad par dzīvu cilvēku noteikti.