2003. gadā Mežaparka estrādē viņai bija gods diriģēt XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu un XIII Deju svētku kopkori, kaut pati savu sniegumu vērtē kritiski. «Manuprāt, es nebiju tam gatava,» viņa saka. «Es neciešu puspadarītas lietas, un toreiz bija ļoti maz laika, lai pietiekami labi sagatavotu skaņdarbu - iepazīstinātu koristus ar savu koncepciju.» Diriģente uzsver, ka jebkāda kopkora diriģēšana ir nepateicīgs darbs, «nekādu dižo mākslu neuztaisīsi - galvenais ir panākt koordināciju, lai abi kora gali kopā skan».
Anda ir apmierināta, ka savu radošo potenciālu velta Latgalei, jo, viņasprāt, Rīgā nebūtu sasniegusi tik daudz. «Neviens mani nebūtu ievērojis - sistos kā zivs zem ledus. Mani ieraudzīja, pateicoties latgaliešu kultūrai. Man vienmēr ir bijusi iespēja aizbraukt uz Rīgu un parādīt to, kas mums Latgalē ir unikāls.»
Komentējot Kultūras Dienas ieteikumu, ka, iespējams, laba investīcija pilsētas atpazīstamības veicināšanā būtu izcils koris, Anda atzīst, ka Rēzeknei «nespīd» kas līdzīgs korim Kamēr...: «Cilvēku Rēzeknē ir tik, cik ir, un paliek aizvien mazāk. Mums ir tikai kādi seši labi tenori pa visu Rēzekni - nu tā ir! Večiem ir jāpelna nauda, jāapgādā ģimene. Varam būt laimīgi, ja, garām ejot, viņiem sanāk arī padziedāt.» Ar mūzikas vidusskolēniem gan varot darīt brīnumlietas mūzikā.
Anda bija viena no koncertzāles idejas atbalstītājiem. Viņai tā akūti būtu nepieciešama divreiz gadā: Rēzeknes un Ludzas novadu koru skašu laikā, kad kultūras namā burtiski nevar normāli pārvietoties, un iestudējot vokāli instrumentālus skaņdarbus.