«Kopumā mazliet neveiksmīga spēle. Pietrūka mazliet meistarības, mazliet rakstura. Tomēr vēlos pateikties spēlētājiem par pašatdevi un līdzjutējiem - par atbalstu. Arī Valsts prezidentam. Viņš bija ģērbtuvē. Viņam patika. Bet mums - ne,» Pahars norādīja uz to, ka nevēlas samierināties ar zaudējumu (1:2) pat tad, ja spēlēts tika labi un pretinieks bija spēcīgs.
Iespējas atspēlēties negatīvi ietekmēja divu spēlētāju maiņu izmantošana jau pirmajā puslaikā. Turklāt neba nu savainojumu dēļ Vladimirs Kamešs un Gints Freimanis nāca laukuma malā... «Grūti teikt. Varbūt tā bija mana kļūda [iekļaut viņus sākumsastāvā - aut. piez.]. Rezultātam esot 0:2, man bija svarīgi kaut ko mainīt. Protams, ka ne jau viņi bija vainīgi [pie nonākšanas iedzinējos]. Ir divi varianti: tā bija mana kļūda; vai arī visiem spēlētājiem pietrūka rakstura, un es izvēlējos viņus nomainīt.» Patiešām, pirmā puslaika izskaņā Marians laukuma malā izskatījās ļoti nikns uz saviem padotajiem, arī jau pēc abu maiņu veikšanas. Tobrīd šķita, ka treneris būtu gatavs nomainīt teju visu komandu, ja vien būtu tāda iespēja.
«Es nezinu, kāpēc pēc diviem ielaistiem vārtiem sākām skriet, presingot, veidot iespējas, izdarīt sitienus, dominēt... Tas viss bija! Kāpēc mums bija uz to jāgaida divdesmit minūtes un jāzaudē divi vārti?» treneris norādīja, ka spēles gala iznākums bija negatīvs galvenokārt vāji aizvadīta mača sākuma dēļ.
Lai gan kvalifikācijas mačos Latvijas izlase nav uzvarējusi jau divus gadus (pēdējā uzvara 2013. gada 6. septembrī Rīgā pār Lietuvu - Pahara pirmajā oficiālajā mačā), tomēr arī zaudējumu ir mazāk nekā puse, turklāt pēdējos mačos Pahara padotie demonstrē aktīvu pretspēli spēcīgiem pretiniekiem. To pamanīja un novērtēja arī līdzjutēji, kuri kuplā skaitā apmeklēja maču, lai gan tajā pašā laikā basketbolisti spēlēja ar Lietuvu. Agri vai vēlu šāds sniegums dos pozitīvu rezultātu.