Pionieri Latvijā
«Nē, nē, ārā neliekam. Saķers vēl cūku gripu un sāks rukšķēt!» piebikstīdams diviem prāva izmēra radījumiem, saka zemnieku saimniecības Āboliņi šefs Dainis Āboliņš. Ja reiz nonākat pie viņa, jārēķinās, ka ciemiņi tur tiek vilkti uz zoba nepārtraukti. Ar nopietnu vaigu viņš stāstīs zilus brīnumus, palaizdams vaļā skaļu smējienu tad, kad būsiet visu noklausījušies, bijīgi mādami ar galvu. Dainis mūs sagaida ar bebru dziedzera spirta uzlējumu - dzeltenu šķidrumu, kura smarža liek iedomāties benzīntanku, bet visai līdzīgu garšu varētu panākt, ēdot kurpju smēri. Tikmēr pārdesmit metru attālumā mitri siltā Vidusjūras klimatā dienas mazaktīvo daļu (jo īstā rosība sākoties naktī) vada aptuveni 50 tūkstoši helix aspersa jeb dienvidu dārza gliemežu, kuru audzēšanā Latvijā Dainis un Imants uzskatāmi par pionieriem. Fermā, trīs stundas dienā noņemoties ar tīrīšanu, mazgāšanu un barošanu, galā tiek viena kopēja, no oliņas līdz šķīvim gliemežus dabūjot 6-8 mēnešos.
Zemnieki sarosās
Gliemeži ir ierasta daļa daudzu valstu virtuvē, Eiropā - galvenokārt Francijā, Itālijā, Spānijā, Beļģijā, Dānijā. «Arī Friclandē. Ēd visa pasaule - ikrus, desas, šašliku, aknu pastēti,» uzskaita saimnieks un piebilst, ka audzēšanā stipri aktīvi esot lietuvieši. Viņš atzīst, ka sākotnēji pats esot smaidījis - lai jau ēd! Tad uzaicināts piedalīties 390 gadus senā gliemežu audzētāju festivālā netālu no Turīnas, kur degustācijā bijuši 14 dažādi gliemežu gaļas ēdieni. «Ļoti bieži tas, ko, piemēram, Francijā pasniedz kā nacionālo delikatesi, ir audzēts Austrumeiropā,» saka Latvijas Malakologu biedrības valdes priekšsēdētāja Mudīte Rudzīte. Latvijā patlaban esot ap 80 audzētāju, kamēr Lietuvā to skaits sasniedzis vismaz 180. Tāpēc, ka Lietuva senāk sākusi šo biznesu attīstīt, tai ir spēcīgāka audzētāju asociācija, kuru biedrs ir arī Āboliņi. Biznesa fokusā ir divas sugas - jau minētais dienvidu dārza gliemezis (helix aspersa) un parka vīngliemezis (helix pomatia). Pirmajam vajadzīgs mitrs un silts klimats ar +18 grādiem cauru gadu un, kamēr iemanās tos audzēt, jārēķinās ar lieliem atbirumiem, bet ar vīngliemežiem ir vienkāršāk. Tieši par helix pomatia audzēšanu pēdējā laikā Latvijā izrādīta teju vai sprādzienveidīga interese. «Saredzu tam nākotni, Latvijā ir labs klimats, Itālijā, es pieļauju, viņiem ir par karstu,» vērtē Imants. Pēc padoma pie viņa jau vērsušies daudzi zemnieki, kas gribētu to kā papildu rūpalu, ko pamatā pieskatītu bērni un arī ienākumi rudenī nosegtu bērnu skolā palaišanas izdevumus. Investīcijas neesot lielas. Daļa naudas aiziet voljēra izveidei - plēvei gar malām un putnu sietam no augšpuses. Otra puse ir sēklas materiāls, jo sākt fermu no paša dārzā salasītiem vīngliemežiem nedrīkst. Jārēķinās gan, ka ražot ferma sāks tikai otrajā gadā.
Kā sēnes kātiņš
Rudenī, kad Āboliņu aspersas būs gana baudījušas mākslīgo Vidusjūras klimatu, arī šie radījumi būs gatavi apēšanai. Pirmā porcija Rīgas pavāriem esot jau nosūtīta, arī eksporta galamērķi aizrunāti. Tomēr, kolīdz sarunas nonāk līdz veidiem, kādos aspersas varētu atstāt Vārmes pagastu, Dainis kļūst nerunīgs, sakot, ka šādi varot iespert pats sev pa kāju. Līdzīgi viņam esot gadījies, kad viņš vēl bijis nu jau bankrotējušās bioloģiskās maizes ceptuves Zelta kliņģeris saimnieks. «Kolīdz runāju ar avīzēm, arī citiem tūlīt parādījās tādi paši cepumi,» viņš stāsta. Klusēšanas taktiku izvēlējies arī Liepājas puses audzētājs Helix Latvija, kas lepojas ar to, ka ir pirmais no helix pomatia audzētājiem Latvijā, tomēr kolīdz jautājums nonāk līdz pārstrādei, tā apklust. Lielākoties restorānus interesē vārīti gliemeži, kam izņemtas niecīgās aknas un zarniņas un kas iepakoti vakuumā. Pirms pārstrādes audzētāji iemanījušies gliemežus apvest ap stūri, kādu brīdi nepabarojot (tas labi iztīra zarnu traktu) un tad paturot vēsākā temperatūrā, kas radībiņai liek maldīgi domāt, ka tuvojas ziema un jādodas lielajā miegā. Kolīdz gliemezis aizmidzis, tā saimnieki - hlabis! - klāt un nogādā to viņsaulē. Kamēr audzēšanas ideja latviešus aizrāvusi, uz gliemežu ēšanu pagaidām ļaudis raugoties visai skeptiski. Dienas personīgi apēstais, zaļajā sviestā gatavotais aspersa atgādināja sēnes kātiņu. «Tie ir ļoti veselīgi, sāļiem un olbaltumvielām bagāti,» pirmajam kumosam drošināja Imants.