Šķiet, viņi redz intervētāja šķelmīgo smīnu un saprot - no viņiem netiek gaidīti pierādījumi, kamdēļ ir nepieciešama arvien jauna un jauna literatūra. Cita lieta, ja radniecīgu jautājumu uzdod nevis rakstnieks vai literatūrkritiķis, bet gan cilvēks, kurš grāmatu pēdējo reizi rokās turējis skolas gados un cauri dzīvei soļo ar nelokāmu pārliecību: pasaulē sarakstīts jau tā ir pulka par daudz. Šādu uzskatu paudēju nav nemaz tik maz, arī man pāris reižu ir nācies ar tādiem diskutēt. Te kaitinātāja lomā uzstājās vecs draugs no skolas laikiem, te kaimiņš, vienmēr laipns un izpalīdzīgs - labi cilvēki, lepni uzgriezt viņiem muguru neērti. Bet visērcinošākais šajās sarunās bija tas, ka viņu sacītajā nespēju saklausīt ne ironiju, ne vēlmi mani ķircināt. Ko tādiem lai saka? Protams, neviens jau neliedz gari un plaši izstāstīt, cik literatūra ir svarīga valodas attīstībai, nacionālās identitātes saglabāšanai u. tml., tomēr kultūrpolitiski nevainojamas runas sadzīviskā līmenī izklausās muļķīgi. Lūk, kādas sarunas fragments:
«Kur tu tagad strādā?» man vaicā bijušais klasesbiedrs.
«Mājās. Sēžu un rakstu.»
«Ahā... Bet tā pa īstam nekur nestrādā?»
«Kāpēc nestrādāju, es taču tev saku - es rakstu.»
«Nu, skaidrs... bet... tad tu nemaz netaisies iet kaut kur strādāt?»
Šajā mirklī esmu gatavs spert zemes gaisā, tomēr savaldos un caur zobiem izspiežu:
«Es rakstu romānu, vai tad tas nav darbs?»
Vecais draugs lūkojas manī ar nožēlas pilnu skatienu.
«Nē, nu ir jau, bet to romānu jau tā ir tik daudz... priekš kam vēl vajag jaunus, ja ar vecajiem pilni plaukti un nevienam nav laika izlasīt?»
Totāls apmulsums. Es saprotu, ka no visām mākslām literatūras baudīšana viņam prasa vislielāko piepūli. Pat garāka avīžraksta izlasīšana, laikam ne vienmēr ir pa spēkam. Es bezpalīdzīgi blenžu uz klasesbiedru, līdz man prātā ienāk kāds salīdzinājums.
«Tev baigi smukais krekls,» es viņam saku.
«Nu... jā... svaiga Boss kolekcija,» viņš kautrīgi, taču ne bez lepnumu notrauš pūciņu no krūts.
«Nu re, bet vai vajadzēja jaunu?» es uzņemu apgriezienus. «Ja cilvēki būtu nonēsājuši visas tās drēbes, kas pagājušā gadsimtā tika saražotas, bet netika pārdotas, man liekas, pāris desmitgades neko jaunu nebūtu vajadzējis šūt. Veikali stāvgrūdām piebāzti ar lupatām, priekš kam vēl vajag ko jaunu, mazdrusciņ citādi piegrieztu? Un tagad tev atkal jauns krekls, kaut skapis droši vien sen jau pilns!»
«Nu, bet kā!?» mans draugs ir neizpratnē. «Vienmēr taču gribas kaut ko jaunu. Vai tad tev negribas?»
«Kāpēc ne. Tikai man šoreiz nevajag kreklu. Es varbūt tā vietā vēlos izlasīt rakstnieka N pēdējo stāstu krājumu, saproti? Iedomājies, ka citiem grāmata var kalpot tāpat kā tev krekls, tikai, lai...» es saminstinos, līdz atrodu īstos vārdus, «lai apģērbtos no iekšpuses! Tu uztver?» «Uztveru, uztveru, neesmu jau nekāds...» klasesbiedrs nogroza galvu, tad pēkšņi uzsit man pa plecu un skaļi iesmejas: «Apģērbties no iekšpuses! Ha, ha, ha! Nu gan pateici!»