Statistika rāda, ka benzīna automobiļi Latvijā straujos tempos atdod vietu spēkratiem ar dīzeļdzinēju. It sevišķi tas attiecas uz jaunajiem auto, kur dažiem modeļiem dīzeļdzinēju īpatsvars pārdošanā ir 90% un pat vairāk.
Tomēr piesliešanās Rūdolfa Dīzeļa faniem cieši saistīta ar automašīnas marku, un vislielākā «benzīna inerce» novērojama japāņu ražojumu vidū. To var saprast, jo vēl pirms gadiem desmit kompakta Toyota vai Honda ar dīzeļdzinēju vai nu nebija nopērkama vispār, vai arī maksāja tik dārgi, ka gaidāmā degvielas ekonomija cenas starpību nekādi nespēja kompensēt.
Šobrīd tādas problēmas izjūt varbūt vienīgi Mazda, kamēr citi Japānas autobūves produkti apgādāti ar saviem vai citu ražotiem dīzeļdzinējiem. Jaunajam Toyota Auris ir pat divi D-4D sērijas motori. Tomēr vismaz 60% kompakto piecdurvjnieku tik un tā tiek pārdoti ar benzīna dzinējiem, kas nav nedz modernākie, nedz taupīgākie.
No Aura mūkot, Aurim uzskriesi
Toyota Corolla visā pasaulē bija pazīstama un iecienīta, tāpat kā brokastu pārslas. Kad Toyota mēģināja modernizēt savu pārslu analogu, Corolla kļuva par Auris un tika aizgūtnēm kritizēta par visu, taču galvenokārt jau par salona dizainu.
Var piekrist, ka gājēju tiltiņa makets viduskonsolē nav tas ērtākais risinājums, taču, parādoties jaunajam Auris, kritizētāji aptvēra, ka, bēgot no vilka, uzskrējuši lācim. Tiltiņa vietā Auris vadītāja priekšā slienas vertikāls aizsprosts. Melnas plastmasas kaskādes izvirzītas viena virs otras, it kā paneli būtu izgatavojis nevis rūpnīcas robots, bet betona veidnē izlējuši neprofesionāli būvstrādnieki. Viss, kas panelī izgaismots, ir spilgti zils, bet maz ticams, ka debesu krāsas ilumināciju izskaidro fakts, ka Auris ražots Lielbritānijā.
Bāzes dīzelis pārspēj
Esmu gatavs uz to visu pievērt acis un piedot, jo - neticami, bet fakts - jaunais Auris labi brauc. Aerodinamikas un vadāmības uzlabošanas nolūkā automobilis ir zemāks, un līdz ar to zemāk atrodas arī sēdeklis.
Stūre regulējas milzīgā diapazonā, un redzamība, par spīti slīpajiem statņiem, ir pilnībā apmierinoša. Pa aizmugurējo logu gan nevar saskatīt gandrīz neko, bet tāda nu ir dinamisko auto siluetu tumšā puse. Drīz logi kļūs tik mazi, ka aizmugurējo slotiņu varēs aizstāt ar zobu birsti. Vienkārši sagadīšanās, bet pirmais Auris, ar ko braucu, bija aprīkots ar 1,4 litru turbodīzeli. Pēc manas saprašanas šis dzinējs ir kā radīts Auris, kuru kā dienesta auto pārsvarā lieto viens cilvēks. Ar saviem 90 zirgspēkiem tas ir pārāks par benzīna standartu 1,6, nemaz nerunājot par kuslo 1,33, kas vispār domāts mazauto Yaris.
Tomēr neesmu dzirdējis, ka pēc Auris 1.4 D-4D būtu izveidojusies rinda līdz Mārtiņiem. Kas notiek? Izrādās, pat lepnais demonstrācijas automobilis aprīkots ar 2 litru dīzeli. Nemaz nerunājot par smieklīgi mazo jaudu (124 ZS), kamēr mūsdienu minimums ir 140, tas ir smags, skaļš un neapklust pat tad, kad ir uzsilis. Jā, tam ir aprīkojuma versijas Sport un Luxury, kādu mazajam dīzelim nav. Taču Toyota Auris ir tikpat sportisks kā televizors - jo tajā rāda hokeju, un luksusa ādas krēsli nevar aizstāt enerģisku, mīksti murrājošu turbodīzeli, kādu katrs gribētu redzēt 2013. gada izlaiduma automašīnā.
Motorģēniju jaunais stiķis
Politiķi vēl kopš Bismarka laikiem zina, ka uzmanību no iekšzemes problēmām var novērst, atrodot kaut ko stipri draņķīgāku aiz tuvākās robežas. Toyota šajā gadījumā varētu rādīt ar pirkstu pāri ielai un teikt: «Re, Honda Civic vispār ir tikai viens dīzelis, un tas domāts divreiz lielākai automašīnai! Pē!» Taisnība - 2,2 litru dīzelis kompaktklasē ir izšķērdība, turklāt neattaisnojama, jo 150 zirgspēku nekarsē iztēli. Par laimi, Honda mājā nesen gadījies laimīgs notikums, jo pēc milzumgara pārtraukuma tur atskrējis sprigans un pārpārēm moderns 1,6 litru dīzelis. Iepriekšējo reizi tāda laime tika piedzīvota pirms gadiem desmit, turklāt supertaupīgais 1.7 CTDI līdz mums vispār nenonāca.
Bija vērts gaidīt. Jaunais i-DETC dīzeļdzinējs ir jaudīgāks par tāda paša izmēra Volkswagen un Peugeot dzinējiem, bet griezes moments ir gandrīz tikpat liels kā Auris divlitru dīzelim. Iznākums ir likumsakarīgs - Honda dīzelis burtiski apbur. Iesākums šķiet mazliet smagnējs, pat miegains, bet - tiklīdz Civic iekustējies, tas kļūst par jūsu labās kājas pagarinājumu plašā ātrumu diapazonā no 20 līdz 120 km/h. Dīzelis perfekti salāgots ar pārnesumkārbu (automāta, protams, atkal nav), un tas ir apbrīnojami ekonomisks. 3,6 l/100 km gan ir tikai reklāma, bet 4,5-4,8 litri uz simt kilometriem ir panākami, nekautrējoties apdzenot visus, kas lēnāki par atļauto ātrumu. Civic ergonomikas gļukus šoreiz atstāsim mierā, lai gan, sēžot pie stūres, patiešām gribētos redzēt spidometru, manā gadījumā to perfekti aizsedz stūre, un borta datora režīmu pārslēgšanai veltīt mazāk laika un uzmanības.